Lieldienas ir vieni no kristīgajiem svētkiem, ko plaši svinēja pat Pirmā pasaules kara laikā. Šajos traģiskajos apstākļos, kad gāja bojā simtiem tūkstošu jaunu dzīvību, daudzi cilvēki pirms Lieldienām ziedoja līdzekļus dāvanām frontiniekiem un ievainotajiem kareivjiem, kas ārstējās pilsētu lazaretēs. Ziedoja visi — vietējie tirgotāji ziedoja naudu, zemnieki atnesa speķi, bet komercskolas audzēkņi kareivjiem sagādāja apakšveļu, tabakas maisiņus, pildītus ar tabaku, sērkociņus, pastpapīru, zīmuļus, ziepes un citas nepieciešamās lietas.
Gan virsnieki, gan ierindas karavīri frontē ar nepacietību gaidīja svētkus un rūpīgi tiem gatavojās. Krievijas armijā Lieldienas bija diena, kad karavīri saņēma tā saucamās “vīna porcijas” — mēriņu degvīna, ko tajā laikā sauca par maizes vīnu. Tā kā karam sākoties Krievijas armijā tika ieviests sausais likums, alkoholu varēja iegūt tikai ar ārsta recepti. Līdz ar to Lielajā nedēļā ārstiem bija liels pacientu pieplūdums — visiem vajadzēja “izrakstīt” spirtu kā ārstniecisku līdzekli.
Karavīri ievēroja gavēni, un četras nedēļas viņu ēdienkartē visbiežāk bija putras, dārzeņi un zivis. Lieldienās notika svētku dievkalpojums, un pēc tam viņu ikdienas uzturā parādījās baltmaizes kliņģeri, olas un gaļas ēdieni.
Lieldienas bieži kļuva par iemeslu pagaidu pamieram asiņainajos kaujas laukos. Piemēram, 1915. gadā laikraksts “Krievijas rīts” (“Утро России”) ziņoja, ka Vācijas frontē Lielajā piektdienā ienaidnieka lidotāji vairākās vietās nometuši zīmītes pie Krievijas pozīcijām ar lūgumu neturpināt apšaudes un nebombardēt pirmās trīs Lieldienu dienas.
Daudzviet Lieldienu nakts pagāja pilnīgā mierā — ienaidnieks neizšāva nevienu šāviņu, pat prožektori bija apklusuši. Neviena puse neizsūtīja izlūkus, kas ļāva vairākos pulkos pašās pozīcijās noturēt svinīgu dievkalpojumu. Visā frontes līnijā karavīri saņēma olas, kliņģerus un Lieldienu sieru. Svētku pirmā diena tika aizvadīta priekā — sākās dejas un spēles.
Tomēr ne visiem karavīriem bija iespēja cienīgi sagaidīt šos lielos svētkus. Šādi viņi rakstīja savām ģimenēm mājās: “Lieldienas sagaidījām bez skumjām, taču arī bez prieka — dievkalpojuma nebija, tuvumā nav ne baznīcas, ne katoļu dievnama.” Cits virsnieks, Isajevs, rakstīja saviem bērniem: “Jūs taču gulējāt Lieldienu naktī savās siltajās gultiņās, bet tajā pašā laikā tik daudzi karavīri stāvēja sardzē. Stāv un raugās nakts tumsā, ieklausās — vai nepalien klāt ienaidnieks. Bet paši domā, ka kaut kur tālu, ļoti tālu viņu tuvinieki lūdzas baznīcās, dzied: ‘Kristus ir augšāmcēlies’. Karavīri atceras, kā reiz kopā ar ģimeni sagaidījuši Lieldienas, un viņu sirdīs vēl aizvien kvēlo ticība, ka pienāks diena, kad viņi atgriezīsies pie savējiem.”
Iespējams tāpēc 1916. un 1917. gados Lieldienās karojošo pušu armijas nereti izgāja no saviem ierakumiem un satikās neitrālajā zonā, daloties maizē un runājot par dzīvi. Ziemeļu frontes komandieris Aleksejs Kuropatkins rakstīja: “Neskatoties uz augstāko komandieru rīkojumiem, mūsu un vācu karavīri pirmajās divās Lieldienu dienās necīnījās — satikās un runāja par mieru. Vācieši deva degvīnu un desu, mūsu karavīri viņiem — maizi un tabaku.”
