Pētniecība

Valdas Rakutis, Titas Tamkvaitis

Pirmā pasaules kara mantojuma pētījuma studija:

1915-1917 Vācijas impērijas Vācijas austrumu frontes nocietinājumi Zarasu – Daugavpils posmā

Ievads. Literatūras un Avotu analīze

            Pirmais pasaules karš spēcīgi ir skāris Lietuvas teritoriju, tās saimniecisko darbību, ekonomiku un iedzīvotājus. Lietuvai, kas ilgu laiku Krievijas impērijas okupētā teritorija, nebija apstākļu pilnvērtīgi attīstīties ne ekonomiski, ne kultūras ziņā. Lielpilsētu trūkums, neefektīva lauksaimniecības sistēma, ko joprojām pārvaldīja ekstensīvā rakstura muižas, iedzīvotāju zemā lasītprasme un vietējo struktūru vājums nav radījis apstākļus valsts uzplaukumam, lietuviešu zemes krietni atpalika no kaimiņu latviešu, igauņu un somu zemēm. Īpaši sāpīgi Lietuvas zemi skāra preses aizliegums. Lai arī pašas muižas izskatījās labāk, tajās tika piekopti Eiropas dzīves standarti, ciema iedzīvotāji dzīvoja ļoti sliktos apstākļos, bet valsts infrastruktūra atbilda tikai Krievijas impērijas militārajām vajadzībām. Tikai Viļņu, Kauņu un Grodņu varēja uzskatīt par pilsētām. Līdzīgi izskatījās arī Latgale, tās galvenā pilsēta Daugavpils, kas pavisam nesen bija zaudējis cietokšņa statusu un pārvērties par noliktavām, precīzāk – par cietoksni-noliktavu.

            1915. gada kampaņā Vācijas armija veica vairākas uzbrukuma operācijas, ieņemot praktiski visu etnogrāfisko Lietuvu. Valstī ienāca militārā kopiena, kurai bija lielas garīgās, tehnoloģiskās un militārās priekšrocības, un kura ļoti atšķīrās no Krievijas impērijas, kas līdz tam valdīja valstī. Šī armija pārsvarā sastāvēja no Prūsijas teritoriālās armijas[1] – landvēra, kā arī no rezerves un palīgvienībām, tāpēc valstī sāka dominēt galvenokārt Austrumprūsijas reģionālie – kultūras kanoni, kas balstījās uz vairākiem būtiskiem principiem. Pārsvarā tie bija monarhiskos, muižkungu un konservatīvos, militāristiskos uzskatus piekopjošās sabiedrības pārstāvji, kas bija pieraduši pie būtībā kārtu pavēles valdīšanas veida, kas bija tālu no demokrātijas. Pat karavīri, kuri nepiederēja nevienai Prūsijas elitei, vairāk orientējās uz konservatīvā rakstura nostājām, lielu lomu spēlēja luterāņu un citu protestantu virzienu baznīcas sabiedrība. Protams, eksistēja arī cita, vairāk uz Rietumu dzīvesveidu tendētā kopiena, kura bija atnākusi no Impērijas dienvidu zemēm – Elzasas, Lotringas, Bavārijas, taču tā nebija dominējošā. Jāteic, ka vāciešu panākumu gaita Austrumu frontē, ko krietni pastiprināja labi organizētās propagandas mašīnas, radīja varoņu kultu. Īpaši godināts tika Pauls fon Hindenburgs, kurš 1915. –1916. gadā pa tiešo vadīja 8. armiju, vēlāk – Austrumu fronti. 1915. gadā Vācijas armiju bija pārņēmis īsts entuziasma, lojalitātes un pašpārliecības par saviem spēkiem vilnis: armija, kuras sastāvā bija daudz mobilizēto Austrumprūšu iedzīvotāju, aizstāvēja valsti no iebrukušās Krievijas armijas, padzina ienīstos kazakus un pārcēla karadarbību uz ienaidnieka teritoriju[2]. Pašā ienaidnieka teritorijā nebija žēluma un cieņas pret vietējo iedzīvotāju īpašumu, tradīcijām, pret kauju laikā gūstā paņemtajiem vai no savām karaspēka daļām atpalikušajiem mazākumtautību pārstāvjiem, izņemot vāciešiem raksturīgo cieņu pret ienaidnieka karavīriem, kuri labi cīnās. Vācieši savā ziņā cienīja krievus, juta pret viņiem zināmu valdošās nācijas solidaritāti, kamēr “citi” impērijas iedzīvotāji viņiem bija mazsvarīgi. Šis īpašais militārais ētoss un noskaņojums spēcīgi ietekmēja Vācijas armijas nostājas, okupācijas režīma formas un kareivju domāšanu. Laika gaitā, labāk iepazīstot valsts vēsturi un kultūru, šī situācija mainījās, taču zināmās nostājas saglabājās.

            Karam nebeidzoties, radās arī tautības jautājumi. Tā kā uz vācu pusi no krievu ierakumiem pārbēga diezgan daudz poļu, ebreju tautības karavīru, Vācijas militārā vadība lēsa, ka līdzīgi procesi varētu notikt arī no viņu pašu puses, tāpēc notika pārdislokācijas, poļus nosūtot uz Rietumu fronti, bet elzasiešus un citus Vācijas pilsoņus, kuriem varētu būt simpātijas pret Franciju, – uz Austrumu fronti[3].

            1915. gada vasarā un rudens sākumā kara loģika Lielā kara frontes aizveda uz nomaļām Lietuvas ziemeļaustrumu apkārtnēm, bet etniskās latviešu zemes tika sadalītas vācu pārvaldītajā Kuršā un krievu pārvaldītajā Vidzemē un Latgalē. Šī sākotnēji pagaidu situācija pārvērtās par ziemas nometnēm, taču 1915. gada beigās pēc lēmuma Vācijas pamatuzbrukumu veikt Rietumu frontē, Vērdenes virzienā, tā ieguva ilgstošas ​​aizsardzības pozīcijas raksturu līdz saglabājās maz izmainītā veidolā līdz 1917. gada septembrim, bet Daugavpils apkārtnē – līdz 1918. gada februārim, t.i. divus vai divarpus gadus, atstājot ainavā daudzus artefaktus, bet atmiņā – atmiņās. Tomēr ir jāatzīmē, ka radušos nelabvēlīgo iemeslu dēļ šos ilgstošās “sēdēšanas” vienā pozīcijā notikumus aizēnoja atmiņā paliekošākie un veiklākie notikumi, bet Vācijas un Krievijas impēriju sabrukuma – aktuālākie šajās zemēs notikušie, jaunu valstu veidošanās notikumi. Pāršalcot Otrajam pasaules karam, viss I. Pasaules karš aizgāja pagātnē, un tādā veidā pavisam nesenie notikumi tika praktiski aizmirsti. Situācija sāka mainīties tikai pavājinoties Padomju Savienībai, kad atsevišķi pētnieki un novadpētnieki, saskaroties ar kareivju kapsētām un citiem materiālajiem pieminekļiem, sāka veikt lauka pētījumus un publicēt informāciju speciālistiem paredzētajos rakstos[4]. Par bunkuru jautājumiem sāka rūpēties arī kultūras mantojuma sistēma, Zarasu un Daugavpils pašvaldības, entuziasti un, protams, melnie arheologi. Šīs kustības rezultātā pieauga interese par militāro mantojumu. 2003. gadā viens no šī pētījuma autoriem nejauši pamanīja betona celtnes.

            Nākamajā gadā uz Adutišķu un Didžasaļa apkārtni tika organizēta Vītauta Dižā universitātes studentu ekspedīcija, 2005. gadā, nodibinot ciešākus sakarus ar Zarasu novada muzeju, radās vairāk datu, neformālās ekspedīcijas laikā, piedaloties vietējiem entuziastiem, objekti tika apskatīti Valda Rakučja un Vladimira Orlova izzinošajā ekspedīcijā. 2007. gadā Zarasu novada muzejs organizēja konferenci, kuras rezultātā ar Zarasu novada domes deputātes atbalstu tika izdomāts plānveidā organizēt pētījumus un sagatavot materiālu Zarasu militāri vēsturiskā parka izveidei. Šāda ekspedīcija tika organizēta tajā pašā 2007. gadā. Sakarā ar izmainījušos situāciju pašvaldībā, tālāka virzība netika panākta, bet savāktais materiāls kalpoja  atsevišķu I. pasaules kara laika nocietinājumu iekļaušanai aizsargājamo kultūras mantojuma objektu sarakstos, ko bija organizējis Lietuvas Kultūras mantojuma departaments. Par darbību sāka interesēties arī mediji, kas publicējuši vairākas speciālās filmas, tostarp raidījumu “Attieksme”. Interese sāka izplatīties ātrāk, diemžēl rosinot arī melno arheologu darbību. Parādījās arī pirmās publikācijas, kurās tika publicēta kompleksā problemātika. Daļa nocietinājumu tika iekļauti aizsargājamo kultūras mantojuma objektu sarakstos. Īpaši jāatzīmē šiem nocietinājumiem veltītais Vladimira Orlova raksts grāmatā “XX a. fortifikacija”, kurā plaši tika izmantoti Krievijas karaspēku I. armijas dokumenti.[5] Arī 2015. gadā, organizējot I. Pasaules kara sākumam veltītu konferenci ģenerāļa Jona Žemaiša Lietuvas kara akadēmijā, tika organizēta izbraukuma sēde Zarasos, reģionālajā muzejā, kurā minētais autors prezentēja savus jaunākos atzinumus attiecībā par pētāmajiem nocietinājumiem. Pati 2015. gada konference lielā mērā kalpoja turpmākās I. pasaules kara izpētes veikšanai.

            Jāpiebilst, ka Zarasu novada sabiedrība atzinīgi novērtēja notiekošos pētījumus un publikācijas, periodiski aktualizējot tematikas pētījumus. 2019. gadā ar lielu novada muzeja palīdzību tapa filma “Zarasų operacija 1919 m.” (“Zarasu operācija 1919. g.”)[6]. Pateicoties Zarasu novada pašvaldības, tūrisma informācijas centra un novada muzeja pūlēm, ar Ramūna Kerša, Kēsta Vasiļevska un citu entuziastu palīdzību radās arī šī studija.

Projekta izpildītāji pētījuma autoriem izvirzīja šādus uzdevumus:

1. Pētījumā ir jāpārbauda Vācijas austrumu robežas 1915.–1917. nocietinājumu pētījumi, tostarp lauka rokasgrāmatas, noteikumi inženieriem karavīriem un praktiski padomi lauka karavīriem. Informācijas krājumi par ienaidnieka (Krievijas) nocietinājumu.
2. Pētījumā jāpētī artilērija, kājnieku pozīcija aizsardzībai. Oficiālie aviācijas, loģistikas atbalsta un citu vienības līmeņa vienību reglamenti (ciktāl tie ir saistīti ar minēto teritoriju).
3. Pētījumā būtu jāizpēta avoti Vācijas arhīvos un Militārās vēstures muzejā ar lokālajām kartēm, aprakstiem, darbaspēku, informāciju par slimnīcām, personāla ēkām, sagatavoto amatu izvērtējumu, ikdienas dzīvi, aktivitātēm Daugavpils rajonā (Medumu / Dagdas pag.) un Zarasu rajonā.
4. Ir jābūt informācijai par šeit darbojošos militāro vadību: vadoni, virsnieki, apakšvirsnieki, karavīri, militārā un civilā sadarbība. Tiek norādīti avoti par saziņu ar pašvaldību (ciktāl tie ir saistīti ar minēto teritoriju).
5. Visam materiālam jābūt pielāgotam izmantošanai izdevumos, kā arī muzeju izstādēs, stendos internetā un interneta mājaslapās, rekonstrukcijas maketos un rekonstrukcijas pozīcijās, īpaši attiecībā uz atsevišķām teritorijām, kas atrodas brīvā dabā un ir pieejamas tūristiem. Šāds materiāls var tikt izmantojams mūsdienīgām rekonstrukcijas formām, pielāgojams vietējo muzeju ekspozīcijām.
6. Sniegt vizuālo informāciju ar tās vērtējumiem un aprakstiem no Vācijas arhīviem vai muzejiem (ciktāl tie attiecas uz minēto teritoriju).
7. Savākt un izvērtēt šeit darbojošās vācu divīzijas vēsturisko materiālu: 77. rezerves divīzija (Vācijas impērija). Tās darbības teritorijas karte tiek pievienota.* Frontes līnijas apraksts (kas šeit bija, kādi bija galvenie notikumi, nocietinājumu vai infrastruktūras mērķis, nocietinājumu shēmas, papildināt ar vizuālo informāciju)
8. Savākt un izvērtēt šeit darbojošās vācu divīzijas vēsturisko materiālu: 88. kājnieku divīzija (Vācijas impērija). Noteikt precīzu darbības zonu, papildināt ar militārajām kartēm, ja tādas ir (kas šeit bija, kādi bija galvenie notikumi, nocietinājumu vai infrastruktūras mērķis, nocietinājumu shēmas, papildināt vizuālo informāciju).
9. Noteikt precīzo mērķi objektu, kas atrodas Starptautiskā tūrisma maršruta zonā (Zarasu sen., Turmantas sen., Medumu un Dagdas pag.),  Tos aprakstīt, lai materiālu varētu izmantot informācijas stendos. Ja ir iespējams, sniegt šo objektu fotogrāfijas. Analizēt arhīvos esošos datus, iesniegt šo iekārtu shēmas, izkārtojumu. Objektu saraksts tiek pievienots ar atsevišķu dokumentu.
10. Novērtēt un izanalizēt avotus, kas atrodas Vācijas vēstures muzejā: https://www.dhm.de/, kā arī Vācijas digitālajā bibliotēkā https://www.deutsche-digitale-bibliothek.de/ – apkopoto informāciju par bijušajām militārajām darbībām un topošo infrastruktūru Starptautiskā tūrisma maršruta teritorijā (Zarasu rajonā, Turmantas sen., Daugavpils rajonā), kā arī tur esošo ģenerāļa Sigismunda fon Fērstera fotoarhīvu un citu informāciju, kas varētu būt noderīga šī starptautiskā maršruta pilnīgai izpaušanai un attīstībai.
11. Novērtēt vēstures avotus, kuros apraksta mūsu valsts teritorijas Pirmā pasaules kara laikā “Der Fürst von Gudotischki” – Band 5: Pionier vor Dünaburg – Riga und die Besetzung der Ostseeinseln (Ein Soldatenleben in 10 Bänden 1910 – 1923) (German Edition)” un papildināt Studiju ar tur esošo informāciju (ciktāl tie ir saistīti ar minēto teritoriju).
12. Sniegt kopsavilkumus, secinājumus, ieteikumus, atziņas.
13. Sniegt avotu un literatūras sarakstu, uz kuriem balstoties tika veidota šī Studija.

            Objektu identificēšana ir vissarežģītākais un vienlaikus arī svarīgākais šīs studijas darbs, jo ir grūti simtprocentīgi pateikt, kam viena vai otra ēka bija paredzēta, ja nav tiešu arhīva datu un skaidru, tieši šim objektam domāto plānu vai lielā mēroga plāna, it īpaši no 88. divīzijas atbildības rajona. Šajā pētījuma posmā neizdevās iegūt visus nepieciešamos plānus un kartes, taču pētījumos lielā mērā pavirzījās uz priekšu, tāpēc ir iespējams identificēt lielāko daļu nocietinājumu, nosakot to mērķi un funkcijas, it īpaši aizsardzības objektiem. Nedaudz grūtāk ir noteikt saimnieciskajiem-loģistikas nolūkiem domāto militāro objektu mērķi, it īpaši 88. divīzijas posmā. Pieejamās kartes ir paredzētas, lai noteiktu 1917. gada situāciju, tāpēc ne vienmēr ir skaidrs, vai funkcija, kurai objekti tajā gadā bija kalpojuši, tiem tika piešķirta arī iepriekšējos gados.

            Ņemot vērā izvirzītos pētniecisko uzdevumus, attiecīgi tika izvēlēta arī studijas darba struktūra. Pirmajā nodaļā dziļāks tiek apskatīts vēsturiskais aizsardzības līnijas veidošanās konteksts, sasaistot līdz šim maz korelējušās saiknes starp tā laika aktuālajiem notikumiem un konkrētiem darbiem līnijā. Otrā nodaļa ir veltīta aizsardzības sistēmu Vācijā teorētiskās attīstības apskatam, tādējādi papildinot Vladimira Orlova pētījumus, kas ir balstīti uz Krievijas arhīvu materiāliem. Trešajā nodaļā tiek apskatīts karadarbību teātris, kas ir ietekmējis pazīmes, kas ir veidojušas apstākļus sistēmas lokālu pazīmju izveidošanai. Ceturtā nodaļa ir veltīta to Vācijas armijas vienību, tās daļu un apakšvienību aprakstam, kuras piedalījās kaujas darbībās visā šajā laika periodā, atšķetinot sarežģīto piešķiršanas vienai vai otrai vienībai bumbu un atbildot uz studijas uzdevuma jautājumiem par vienībām un komandieriem. Piektā nodaļa ir veltīta aizsardzības sistēmas evolūcijai, šī nodaļa ir balstīta galvenokārt uz leitnanta Hansa Trobsta atmiņām – ļoti vērtīga pētījuma daļa, kam ir augsta ticamības pakāpe, šī daļa paskaidro kā, kas un kāpēc tika darīts. Sestajā nodaļā tiks mēģināts sasaistīt konkrētos zināmos objektus un to funkcijas. Studiju papildinās pielikumi, kuros tiks izklāstīts materiāls objektu lokalizācijai un identificēšanai, šajā darbā izmantotās literatūras un arhīvu avotu saraksti.

            Studijas avotu bāzi veidoja publicētie avoti. Pirmajā vietā ir jāmin bijušā 77. rezerves divīzijas pionieru rotas komandiera vecākā ltn. Hansa Trobsta memuāri, kas ir bagātīgi papildināti ar fotomateriālu, kartēm, plāniem un shēmām. Tā kā pionieri veica lielāko daļu veidošanas darbu pie mūsu pētāmajiem objektiem, iekārtojot gan nocietinājumus, gan infrastruktūru, šie memuāri būtībā atbild uz lielāko daļu studijā celto jautājumu par to, ko un kā Vācijas armija darīja Zarasu apgabalā, kas atradās 77. rezerves divīzijas atbildības zonā visā pētāmajā laika periodā. Ir svarīgi atzīmēt, ka autors ne tikai sausi ir izklāstījis tehnisko militāro materiālu, bet arī lielu uzmanību veltīja ikdienas dzīvei, raksturoja vācu karavīru pasaules sapratni raksturojošās nostājas, aprakstīja armijas iekšējo dzīvi un attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem. Jāatzīmē, ka teksts ir uzrakstīts pietiekami atklāti, neizvairoties no tādiem asiem jautājumiem kā attiecības ar ieslodzītajiem, rekvizīcijas un zādzības, eksistējošās tiesībkārtības apiešanas nostādījumi un tml., tādā veidā raksturojot vācu karavīru pilnīgu “iekšējo” attieksmi. Šis īpaši noderīgais avots un bagātīgais ikonogrāfiskais materiāls ir Zarasu novada patriota un projekta organizatora Ramūna Kerša dāvana studijas autoriem.

            Studijas autori arī ir pacentušies ievākt militāro instrukciju un citu avotu bāzi. Otrs galvenais avots šai studijai bija 1916. g. jūnijā izdotā Vācijas armijas lauka pozīciju izbūves instrukcija, kurā tika sniegtas vispārīgās sistēmas izstrādes pazīmes un detalizētie konkrēto objektu paraugrasējumi. Instrukcija balstīta galvenokārt uz Rietumu frontes pieredzi, kas bija uzkrāta 1914. g. beigas – 1915. g. laika periodā. Kā teikts instrukcijas ievadā, tās ir tikai vispārīgie norādījumi, lēmuma tiesības atstājot nocietinājumu būvētājam, tāpēc uz instrukciju nevajag skatīties kā uz nepakustināmo dogmu, taču instrukcijā izklāstītā terminoloģija un vispārīgie principi ir pelnījuši uzticēšanos un ļauj 21. gadsimta pētniekam izprast Pirmā pasaules kara eksistējušo inženierloģiku. Tāpat ir savākts materiāls par Krievijas armijas nocietinājumiem, ko varēs izmantot turpmākajos darbos.

            Studijai ļoti noderēja Ēriha Ludendorfa memuāri, kas iepazīstināja ar šīs frontes daļas izveides principiem stratēģiskajā līmenī.[7]

            Runājot par studijā izmantoto literatūru, gribētos izcelt divus Lietuvā sagatavotus darbus – jau pieminēto Vladimira Orlova rakstu “Fortifikacija Pirmojo pasaulinio karo metais (1914–1918)” (“Fortifikācija Pirmā pasaules kara laikā 1914–1918”) un Mariusa Pečiuļa rakstu “Pirmojo Pasaulinio karo veiksmai Lietuvos teritorijoje 1915 m. rugpjūčio pabaigoje – rugsėjo mėnesį” (“Pirmā pasaules kara darbības Lietuvas teritorijā 1915. g. augusta beigās – septembrī”).[8] Abi autori savos darbos ir balstījušies uz arhīvu avotiem, Vladimirs Orlovs – uz Krievijas impērijas Pirmās armijas, Mariuss Pečiulis – uz Vācijas armijas, tāpēc šie teksti ievērojami atviegloja studijas autoru darbu. Vladimira Orlova raksta priekšrocība ir ne tikai oriģinālavotu izmantošana, bet arī plašais izziņas konteksts, kas autoram ļāva veidot vērtīgus apkopojumus un citus dziļus secinājumus. Mariuss Pečiulis plaši apskatīja militārās darbības Lietuvas teritorijā, tāpēc bija iespējams ātrāk un ticamāk novērtēt Vācijas armijas vienības, tās daļas un apakšvienības, to pieredzi, darbības raksturu un kvalitatīvās īpašības.

            Par svarīgu avotu kļuvusi informācija par Vācijas armijas vienībām, tās daļām un apakšvienībām, kā arī komandieriem, kas ir pieejama caur vikipēdijas sistēmu. Lai gan vēsturnieku viedoklis par šo avotu ir skeptisks, rakstos norādītie avoti ir neapšaubāmi, tāpēc, neesot iespējas pandēmijas apstākļos sameklēt informāciju pa tiešo arhīvos, nācās iztikt ar sekundāro literatūru.

Daudz svarīgas informācijas ir izdevies atrast konkrētajām militārajām vienībām veltītajos izdevumos, kas izdoti laika posmā starp pasaules kariem. Šajā pētījuma posmā ir izdevies iegūt un izvērtēt 2. Vārmijas regimenta ar 151 kājniekiem un 33. (Austrumprūsijas) grāfa Rona fuzilleru regimenta vēsturi.[9] Šajos izdevumos esošā informācija ir ievākta no arhīviem un kareivju memuāriem, tāpēc tās ticamības līmenis ir zemāks nekā iepriekš uzskaitītajiem izdevumiem, taču tie būtiski papildina avotu bāzi ar autentisko materiālu, fotogrāfijām un shēmām.

            Prūsijas iedzīvotāju domāšanas un uzvedības formu izpratnei ļoti noderēja poļu pētnieka Roberta Trabas monogrāfija, kas veltīta Austrumprūsijas reģiona specifikai XX. gadsimta I. pusē.[10]

            Darbam bija noderīga literatūra, kas aprakstīja Vācijas okupācijas režīmu. Pirmkārt, tā ir Gabrieliusa Liulevičiusa monogrāfija, kas veltīta minētajam režīmam.

            Īpaši daudz grāmatu par Pirmo pasaules karu ir izdots Vācijā, taču Austrumu fronte ar tādu uzmanību nevar palielīties, it īpaši tas ir pamanāms laika posmā pēc Otrā pasaules kara. Atsevišķi gribētos izcelt Vācijas kara vēstures pētījumu valdes sagatavoto rakstu krājumu “Aizmirstā fronte”, kas ir veltīts Austrumu frontes specifikas raksturošanas; minētais krājums ļoti noderēja detalizēti novērtējot okupācijas režīmu, attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem un citus jautājumus.

1. Vēsturiskais konteksts

1. 1915. gada kampaņa un izejas pozīciju ieņemšana

            Pirmais pasaules karš, kas sākās 1914. gada vasarā, būtiski mainīja Eiropas politisko, ekonomisko un pasaules uzskatu situāciju, kas izveidojās pēc XIX. gs. sākuma kariem. Ilgstošs miers izveidoja apstākļus izveidoties un nostiprināties impērijām, kuras atstāja savas loģistikas sistēmas, veidoja ainavu, nostāju, garīgo un materiālo kultūru. Lietuvas valsts, kuru no kartes bija dzēsuši XVIII. gs. 2. pusē notikušie sadalījumi, kļuva par impēriju kaujas lauku, cieta daudz zaudējumu un kaitējumu, bet tajā pašā laikā radās arī jaunas iespējas, kuras izmantojot, tā spēja atjaunot savu valstiskumu. Diezgan būtiski šos procesus ietekmēja Pirmā pasaules kara darbības: manevru 1914.–1915. g. un pozicionālais 1916.–1918. g. periods.

            Vācijas-Krievijas karš kā Pirmā pasaules kara sastāvdaļa norisinājās plašā Austrumeiropas rietumu līdzenuma teritorijā Vislas, Nemunas un Daugavas baseinos. 1914.–1915. gada sākumā šī cīņa notika galvenokārt par Austrumprūsiju. Krievu uzbrukums beidzās ar Tannenbergas katastrofu: divās frontēs karojošie vācieši spēja aizstāvēties un atvairīt Krievijas spēkus tuvu izejas pozīcijām. Ziemas laikā aktīvām cīņas darbībām traucēja dabas apstākļi, bet ziemas beigās stratēģisku iniciatīvu pārņēma Vācija, kas attīstīja uzbrukumu Žemaitijas – Kuršas virzienā. Tika izveidots bezprecedenta apjomīgs kavalērijas karaspēks, kam bija jārada katastrofālās sekas Krievijas armijai, līdzīgas 1941. gada kampaņai, taču tā tas nenotika, jo arī krieviem bija daudz kavalērijas un viņi spēja veiksmīgi aizstāvēties Dubīsas līnijā, Šauļu kaujā un bremzēšanas kaujās Aukštaitijā. Šajā laikā tika sagatavota Daugavas aizsardzības līnija, kurā izšķirošā loma tika atvēlēta priekštiltu nocietinājumiem pie Rīgas un Daugavpils cietokšņa, Kauņas cietokšņa, bet Viļņas aizsardzībai tika uzsākta veidot Širvintu – Maišagalas – Galves ezera pozīcija. 1915. gada jūlijā XXXX. korpuss sāka gatavoties uzbrukumam Kauņas cietoksnim, un no 8. līdz 18. augustam Kauņas cietoksnis tika ieņemts. Pēc šīs uzvaras vācieši veiksmīgi realizēja Nemunas kauju, ieņemot Alītas priekštilta nocietinājumu (cietoksni), uz austrumiem no Kauņas notika ariergarda cīņas. Septembra sākumā vāciešiem izdevās ieņemt Grodņas cietoksni, bet dienvidos — Lucku. Cīņa par Viļņu vāciešiem nedeva cerētos rezultātus, tāpēc tika nolemts veikt stratēģisku kavalērijas izrāvienu pie Švenčoņiem. Izrāviens piespieda Krieviju atdot vāciešiem Viļņu, taču nācās atteikties no plāniem sagraut Krievijas armiju un pamatvirzienā pāriet uz aizsardzību. Izmantojot pēdējās siltās nedēļas, mēģināts ieņemt Daugavpils cietoksni. Šīs operācijas ietvaros notika cīņas par priekštilta pozīciju pie Alūkstas. Novembra sākumā fronte stabilizējās. Neskatoties uz dažām veiksmīgi organizētajām aizsardzības darbībām, 1915. gada vasarā Krievija cieta sāpīgu zaudējumu, ko nosauca par “Lielo atkāpšanos”.

1. Situācija frontē 1915. gada rudenī un ziemā Zarasu – Daugavpils virzienā

            1915. gada septembra vidū Vācijas armija sasniedza Daugavas, Daugavpils cietokšņa un Aukštaitijas (Lietuvas) ezeru pieejas. Mēģinājums ieņemt svarīgu Maladečinas dzelzceļa mezglu izdevās tikai daļēji, tā sauktā Švenčoņu izrāviena operācijas vācu rokās atdeva Viļņu un dzelzceļa posmu līdz Turmantai, atstājot krieviem dzelzceļu Daugavpils-Polocka-Vileika-Maladečna. Tikmēr kaujas Zarasu virzienā notika šādā secībā: Krievu armija vispirms mēģināja turēties Luodis-Samavas-Auslas-Avilis-Čičiŗa ezeri līnijā, frontei paceļoties uz ziemeļiem līdz Eglaines dzelzceļa pieejām, no kuras fronte jau griezās uz ziemeļaustrumiem, atstājot Ludvigovu vācu rokās līdz purvainās Brezaukas upes grīvai. Krievu pozīcijas izmantoja dabas sniegtās iespējas un atstāja viņu rokās esošo tiltu pāri Daugavu netālu no Alūkstas (līdzīgu pozīciju bija turējuši boļševiki 1919. gada jūnijā-augustā). Taču krieviem šo pozīciju neizdevās noturēt, viņiem nācās atkāpties līdz Turmantai – Smēlīnei – Stelmužei (Steinensee) – Suvieka ezeram, pamest Eglaini (vācu Jelowka) dzelzceļa staciju, taču būtībā noturēties frontes ziemeļu joslā. Īpaši nozīmīgas kaujas notika pie Obeļu-Daugavpils dzelzceļa, kur krievi bija uzstādījuši vismaz dažas aizsardzības līnijas, turklāt oktobra beigās-novembra sākumā viņi organizēja pretuzbrukumu vācu 36. rezerves divīzijas rajonā, ko vāciešiem izdevās izturēt, nosūtot 37. kājnieku divīziju, kas bija Austrumu frontes virskomandiera rezervē.[11]

Rezerves vienības novembrī tika koncentrētas Subatē (vācu Subbat) rajonā, no kurienes tām bija jādodas gar Lietuvas-Kurša robežu līdz Stelmužei-Johanengofam (vācu Johannenhof) un tad jāpagriežas Iļģa ezera virzienā (vācu Ilzensee). Priekšlīnija gāja cauri Mikulišķa ciemam, rezerve apstājās mežā uz ziemeļiem no Ābelišķiem (latv. Ābelišķi). Pulkam nostiprinoties, 36. rezerves divīzijas vienības tika atvilkti atpakaļ. 4. novembra pēcpusdienā pulkam bija jāiztur vislielākais spiediens, taču pozīcija tika noturēta, noturot kontaktu ar 150. pulku labajā pusē un 41. pulku kreisajā pusē[12].

 Šajās rudens kaujās 1915. gada rudenī galvenokārt cīnījās 1. rezerves korpuss, pie Ludvigovas – 2. kavalērijas divīzija un 78. rezerves divīzija, pie Aviļiem – B divīzija, pie Degučiem – Bavārijas kavalērijas divīzija, aiz kuras gāja 88. rezerves divīzija. Galu galā fronte stabilizējās, rezerves bija izlietojušas abas puses, vairāk vācieši tajā gadā neko vairs nevarēja sasniegt. Kā atklājās vēlāk – līdz 1917. gada vasaras beigām, bet Daugavpils cietokšņa pieejās – līdz 1918. gada 18. februārim. Vācijas Austrumu fronte bija sasniegusi tādu pašu stāvokli kā Vācijas Rietumu fronte gadu iepriekš. Pēc Marnas kaujas un tā sauktās “Bēgšanas uz jūru” Vācijas un sabiedroto armijas bija izsmēlušas savu uzbrukuma potenciālu, manevrēšanas karš pārvērtās pozīciju karā Par galveno aizsardzības līniju ziemeļos pārvērtās Daugavas upes vidusdaļa-lejpus upes gultne ar trīs placdarmiem kreisajā krastā – Rīgas pieejās un purvainajā Lielupes deltas rajonā, Jēkabpils rajonā un Daugavpils pieejās, tālāk fronte nostāvējās Lietuvas ezeru[13] pozīcijās.

1. 1916. g. Naruča ezera uzbrukums un ar to saistītās operācijas

      1915. gada 6.–8. decembrī Antantes vadības militārajā konferencē Šantilī tika plānots uzsākt uzbrukumu pavasara-vasaras laikā, piespiežot Vāciju cīnīties uzreiz divās frontēs vienlaicīgi. Sauszemes armijas, flotes spēku sinhronizācijai vajadzēja ļaut sabiedrotajiem izmantot savu kvantitatīvo potenciālu, un atņemt vāciešiem iespēju pārdislocēt vienības no vienas frontes uz otru. Tomēr vācu uzbrukums 1916. gada februārī pie Verdenas (franču Verdun) piespieda pārskatīt plānus. Pēc Francijas armijas komandiera Žozefa Žofra (J. Joffre) un Krievijā darbojošos diplomātu lūguma Krievijas impērijas militārā vadība (Ставкa Верховного главнокомандующего), kuru pēc 1915. gada katastrofas vadīja pats imperators Nikolajs II., pieņēma lēmumu veikt uzmanību novēršošo uzbrukumu austrumu frontē, negaidot uzbrukumam labvēlīgākus apstākļus.

      1916. gads janvārī ģenerālis A. E. Everts izstrādāja provizorisku pretuzbrukuma plānu, ko vairāk būtu jāsauc par ideju. Tika uzskatīts, ka sabiedrotie 1916. gada laikā mēģinās atgūt zaudētās zemes. Ģenerālis pamanīja, ka ļoti svarīgi uzbrukumu veikt līdz pavasara sākumam, kad purvus un ezerus klāj ledus. Taču stimuls pretuzbrukumam bija nevis Krievijas stratēģu idejas, bet gan Francijas lūgums pēc palīdzības. Krievijas imperators un virspavēlnieks Nikolajs II., reaģējot uz Francijas armijas virspavēlnieka Žofra (Joffre) lūgumu novērst vāciešu uzmanību no viņu uzsāktā uzbrukuma Verdenai, pavēlēja Krievijas armijai sākt uzbrukumu pret Vācijas armiju, kas bija nostiprinājusies Lietuvā un Zemgalē, kā arī Sēlijā. Par galveno uzbrukuma uzdevumu, mērķa rezultātu tika uzskatīta Jelgavu savienojošā līnija (vācu Mitau, poļu Mitawa) – Bausku (vācu Bowsk) – Ukmerģi (sen. liet. Vilkmerģi, vācu Wilkomir) – Viļņu (vācu Wilno). Par starpposma uzbrukuma punktiem uzskatīja Zarasu (Novoalexandrowsk) – Švenčoņu – Dūkštas līnija. Reāla apspriešanās par operācijas tēmu notika 24. februārī. Tika nolemts uzbrukt nekavējoties, pēc iespējas ātrāk, tātad martā, kad šajā Austrumeiropas līdzenuma vietā joprojām turas sals.

      Šāds lēmums ietekmēja divus būtiskus Krievijai nelabvēlīgus apstākļus: uzbrukums notika nelabvēlīgajos laika apstākļos, armijas loģistiķi nepaspēja apgādāt artilēriju ar nepieciešamo artilērijas šāviņu daudzumu.  Laika apstākļi bija vienkārši neiespējami, pa dienu gaiss sasila, sāka līt, ledus uz ezeriem un purviem izkusa, bet naktī atkal sāka snigt un atkal palika aukstāk, tādā veidā karavīri nespēja veiksmīgi pārvarēt ūdens šķēršļus un ātri pārskriet apšaudes zonu, bet iestrēguši uzbrukuma laikā bija atstāti nomirt no sasalšanas un mitruma. Īpaši trūka artilērijas šāviņu: saskaņā ar noteiktajiem standartiem, 107 mm lielgabaliem un 152 mm haubicēm uz dienu bija jābūt tikai 50 šāviņiem, 122 mm lielgabaliem – 100, 76,2 mm – 200, bet reāli tiem bija tikai puse no paredzētā daudzuma. Krievijas armijai trūka arī šautenes. Galvenajai 2. armijai pietrūka vairāk nekā 23 000 vienību[14].

      Papildu uzbrukumam Naruča ezera rajonā tika veiktas arī citas uzmanības novēršanas operācijas, kas ietekmēja vācu aizsardzības sistēmu citās Austrumu frontes vietās.  Krievijas impērijas Ziemeļu frontei bija ar 12. armijas (komandieris Gorbatovskis (B. Н. Горбатовск)) karaspēku jāveic uzbrukums Bauskas virzienā, Rietumu frontes 10. armijai (komandieris E. A. Radkevičius – (Е. А. Радкевич)) – Viļņas virzienā, bet pašas frontes 1. armijai (komandieris kavalērijas ģenerālis A. I. Ļitvinovs (А. И. Литвинов)) – Viļņas virzienā. Kopējā spēku attiecība, pēc Krievijas armijas datiem, bija 1:2 par labu Krievijai. Pamatuzbrukuma virzienā krieviem izdevās izlauzties līdz 9 kilometriem, pārvarēt stiepļu barjeras un pārvarēt divas aizsardzības līnijas. Tomēr ar to, ko viņiem izdevās paveikt Vācijas frontē, nepietika, lai veiktu lielu izrāvienu, lai gan upuru skaits bija viens no lielākajiem visā laika posmā no 1916. līdz 1917. gadam – runā par aptuveni 100 000 bojāgājušo, no kuriem aptuveni 12 procentus sastādīja nosalušie[15]. Šīs apšaubāmās vērtības “uzvaras” skaitļi acīmredzami ir katastrofāli. Atmetot visus augstāk minētos krieviem nelabvēlīgos argumentus, šim pētījumam ir ļoti svarīgi secinājumi. Vispirms krievi nenovērtēja vācu spējas uzstādīt pozicionālo aizsardzību, un otro aizsardzības līniju, neietekmētās artilērijas uguns esamības faktu, iekļuva koncentrētās artilērijas, flanga ložmetēju un frontālās šauteņu uguns zonās, tādējādi piedzīvojot milzīgus zaudējumus. Vācieši arī saprata, ka koncentrēts uzbrukums var salauzt aizsardzību, it īpaši, ja uzbrūk vairāk piemērotā laikā un ar lielāku artilērijas munīciju. Vācijas aizsardzību ļoti nostiprināja visi pasākumi, kas bija saistīti ne tikai ar ierakumiem, stiepļu barjerām un uguns mijiedarbības sistēmām, bet arī paspēts uzbūvēt ceļus un platsliežu un šaursliežu dzelzceļa posmus, kas ļāva ātri pārmest rezerves. Krievi arī nenovērtēja vāciešu spējas noturēt tikai trešdaļu karaspēka vadošajās pozīcijās, tāpēc artilērijas uguns nav ietekmējusi karaspēka pamatmasu. Interesanti, ka krievi tā arī nesaprata savas sakāves iemeslu, vainojot laika apstākļus, loģistiku, steidzīgos komandierus vai sabiedroto spiedienu. Vācieši cieta īpaši mazus zaudējumus pateicoties nopietnai, var teikt, zinātniskai pieejai aizsardzības organizēšanā. Bet tajā pašā laikā tika saprasts, ka nepieciešama turpmāka sistēmas pilnveidošana, tostarp Daugavpils virzienā.

      Jāpiebilst, ka lielākais uzbrukums mūsu pētāmās frontes posmā bija attīstīts Drūkšu ezera apkaimē, kur uzbruka Ziemeļu frontei piederējušais Kuropatkina korpuss, tika apturēts Rihthofena kavalērijas korpusa pretuzbrukums. Kā arī uzbrukumu sagaidīja 8. armija, kam uzbruka pie Jakobštates  (vācu Jakobstatd, latv. Jēkabpils) un pie Daugavpils, kur aizsardzību turēja Šolca armijas grupa. Hutiera (Hutier) korpuss vislielākās krīzes laikā tika pietiekami pastiprināts ar 107. un 118. kājnieku divīziju un 80. rezerves divīziju[16].

1. Pozīciju cīņas 1916.–1917. g.

            1916. gada marta krievu uzbrukums parādīja Krievijas armijas nespēju organizēt uzbrukuma operācijas, un tajā pašā laikā kļuva acīmredzami vācu aizsardzības trūkumi. Koncentrēšanās uz priekšējām pozīcijām bija atbilstoša ikdienas rutīnas ziņā, taču krieviem organizējot savus uzbrukumus labāk, izvēloties atbilstošo laiku un vismaz kaut cik sinhronizējot ieroču mijiedarbību, bija iespējams cerēt, ka priekšējās līnijas tiks būtiski iznīcinātas un nopietnāko pretošanos noorganizēt neizdosies, tāpēc vairāk uzmanības bija jāveltī otrajai kaujas līnijai rezerves līnijas vietā, visneaizsargātākajās vietās organizējot rezerves aizmugures līnijas ierīkojumu. Kā arī bija skaidrs, ka daļējas krievu veiksmes gadījumā palielinās flanga uguns nozīme, tāpēc ir svarīgi aizsardzības līniju reorganizēt daudzlīniju pozīcijā, veidojot kaujas centrus, kas spēj aizsargāties ne tikai no frontes, bet arī no flanga. Tādā veidā tālāka Vācijas armijas aizsardzības nostiprināšana notika modernizējot jau izveidotās pozīcijas, izveidojot atsevišķus kaujas mezglus (Gefechtsstände, saīsināti kā Gef. St., jeb G.S., tiem bija fiksētie numuri, pirmais rādīja kārtas numuru, bet otrais – kājnieku pulka numuru), atsevišķās pozīcijas tika pastiprinātas ar papildu līnijām[17]. Līdzīgi tika marķētas arī baterijas. Reālā aina tomēr būtiski atšķīrās no principiālās shēmas, jo tika radoši izmantotas ezeru un mitrāju apvidus sniegtās priekšrocības. Pilnais aizsardzības dziļums tika izstrādāts tikai uzbrukumam piemērotajās vietās. Tādā veidā tika izveidota efektīva sistēma, bet marķējumi un nosaukumi tika izveidoti tā, lai varētu orientēties tajā neregulārās formas labirintā. Krievu armijas aizsardzības pozīcijas bija vieglāk nolasāmas, tās sastāvēja no viens otru pārklājošajiem aizsardzības mezgliem, kas pārsvarā bija izvietoti pakalnos, no kuriem katrs sastāvēja no vairākām aizsardzības līnijām. Diez vai regularitāte šeit ir bijusi priekšrocība, jo tā palīdzējusi ienaidnieka artilērijai veiksmīgi uzbrukt izvēlētajai aizsardzības pozīcijai.

1. Aizsardzības nocietinājumi 1917.–1918. g.

            Pēc 1917. gada februāra revolūcijas atkāpās no amata Krievijas imperators Nikolajs II., varu nododot savam mazgadīgajam dēlam, taču viņa lēmums neizveidoja apstākļu situācijas normalizēšanās valstī, bet gan noveda pie fundamentālas varas maiņas – Krievija pārstāja pastāvēt kā impērija, tās vadība tika nodota pagaidu valdībai, kuru vadīja grafs Georgijs Lvovs, bet faktiski – Aleksandra Kerenska rokās. Turklāt faktisko varu saglabāja arī kreiso partiju iespaidā bijušās, tautu pārstāvējušās padomes. Šāda divvaldība drīz vien skāra arī Krievijas armiju, kas saglabāja aktivitāti karā, taču tajā arī izveidojās divvaldība, kad militārajai vadībai savas darbības bija jāsaskaņo ar karavīru un matrožu (jūrnieku) padomēm. Šāda situācija radīja apstākļus parūpēties par kareivju lietām un kādu laiku, likās, radīs apstākļus nostiprināt armiju no iekšpuses un apakšas, taču realitātē armijā ir parādījās anarhijas, izrēķināšanos ar citādi domājošajiem procesi, kas it īpaši bīstami Krievijā, kur jebkāda izdabāšana tiek vērtēta kā vājums. Tomēr Krievija joprojām bija spējīga noturēt fronti, dažādiem reorganizācijas procesiem bija potenciāls. Viens no šādiem risinājumiem bija nacionālo vienību izveide Krievijas armijā. Līdzās jau agrāk bijušajām latviešu vienībām radās poļu, lietuviešu un citu tautu vienības, kuru motivācija joprojām bija augsta, bet pienākumu apzināšanās augsta. Šādas vienības radīja rūpes Vācijas armijai, it īpaši Polijas gadījumā, kur noskaņojums nebija īpaši labvēlīgs vāciešiem.

            Lai paceltu armijas noskaņojumu, Krievijai bija jāatdzīvina frontes kustība, jo bezjēdzīgais sēdēšana ierakumos galīgi demoralizēja armiju un kalpoja revolucionāras neapmierinātības pieaugumam. Uzsākt uzbrukumu Krieviju spēcīgi spieda arī sabiedrotie, kuri izdzīvoja krīzi pēc īpaši neveiksmīgās Somas kaujas, kas beidzās 1916. gada novembrī un kas nodemonstrēja Antantes nespēju veikt uzbrukuma operācijas, izsīkumu un cerības zaudēšanu. Pastāvēja nepārprotamas briesmas, ka Sabiedrotie aizies separātisko pārrunu ceļā, kas būtu pilnīga Vācijas uzvara. Pāvesta un Vācijas piedāvātie mēģinājumi uzsākt miera pārrunas netika atbalstīti, jo Antantes pārrunu pozīcija izskatījās slikti. Tādā veidā joprojām pastāvēja ticamība, ka Krievija mēģinās salauzt fronti.

            Situācija Krievijas frontē sāka vēl vairāk pasliktināties, jo Vladimirs Ļeņins, kurš aprīlī tika transportēts uz Krieviju par vācu naudu, plānveidīgāk sāka mobilizēt radikālos spēkus. Krievijas divvaldības radītā atmosfēra būtībā sagrāva armiju, tajā sāka valdīt haoss un neskaidrība. Jau vasaras laikā bija skaidrs, ka Krievijas armijai nav uzbrukuma potenciāla, bet iekšējās sairšanas process ļāva cerēt uz vāju pretestību. Vācu armija sāka gatavoties uzbrukuma operācijām pie Daugavas. Kā liecina 33. kājnieku pulka vēsture[18], gatavošanās pārejai uz uzbrukuma notika plānveidīgi, uzkrājot rezerves un stiprinot frontes aizsardzībā “iesēdušās” divīzijas. Šīs operācijas sākās 1917. gada 1. septembrī ar Vācijas flotes darbībām Rīgas līcī. Jūrnieku darbības drīz vien sagaidīja darbības arī uz sauszemes, tajā pašā dienā pēc artilērijas sagatavošanās vācieši forsēja Daugavu pie Ikšķiles un izveidoja nopietnu placdarmu, bet sekundārais trieciens no Jelgavas (Mitau) galīgi salauza Rīgas aizsardzību. Tādā veidā trīs gadus pastāvējusī Daugavas līnijas aizsardzība tika salauzta, bet liels ieslodzīto skaits un sabotāžas gadījumi liecināja, ka līdzīgs liktenis sagaida arī visu Krievijas armiju. Ģenerāļi vairs nedomāja par aizsardzību, bet par cīņu ar haosu, tāpēc vācu uzbrukums pārmetās uz Mūnzundas (Rietumigaunijas arhipelāga) salām (operācija Albions). Visas šīs darbības un boļševiku apvērsums Petrogradā noveda pie 1917. g. decembra miera pārrunām. Vācieši vēlējās paturēt sev zemes, kuras viņi de facto pārvaldīja, taču Krievijas galvenais sarunvedējs Leons Trockis atteicās parakstīt miera līgumu, ieņemot neskaidru nostāju “ne miera, ne kara”, jo cerēja, ka drīzumā pašā Vācijā notiks revolūcija. Šādi vienpusēji paziņojumi vāciešus neapmierināja, tāpēc viņi nolēma karu turpināt tālāk un būtiski mainīt pēckara karti, pārvēršot Krieviju par mazu, iespējams, pat atkarīgu valstiņu. 8. februārī tika parakstīts līgums ar marionešu Ukrainas Republiku. Vācija vēlreiz veica savu spēku pārmešanu un neilgi pēc Lietuvas padomes 16. februāra deklarācijas pieņemšanas 18. februārī sāka uzbrukumu, kas beidzās ar lielas teritorijas ieņemšanu – operācija Faustšlags (Unternehmen Faustschlag). Militārās operācijas sasniedza Daugavpili jau pirmajā uzbrukuma dienā. Vācieši varēja uzbrukt ne tikai no dienvidiem un dienvidrietumiem, bet arī no Rīgas un Jēkabpils puses. Runā, ka vispār arī nebija nekādas aizsardzības, pilsēta bija aizņemta atbraucot vilcienu. Vācu ziemeļu grupa, kas sastāvēja no 16 divīzijām, uzbruka vājajiem sarkankrievu (tikko iesākta formēt Sarkanā gvarde) un sarkanlatviešu strēlnieku spēkiem. Cietoksnis tika ieņemts jau pirmajā dienā, vēlāk kara darbības pārņēma visu Latgali, vēlāk pārmetās uz Pleskavu un Narvu[19]. Tādā veidā Vācijas izveidotā nocietinājumu sistēma, kas būtu varējusi kļūt par jaunās Impērijas austrumu robežu, līdzīga Romas impērijas laiku robežas nocietinājumiem – limēm, zaudēja savu nozīmi un mūris krietni pārcēlās uz ziemeļiem un austrumiem.

1. Aizsardzības nocietinājumi Brīvības cīņu laikā 1919.–1921. g.

            1915.–1917. gadā izveidotās aizsardzības pozīcijas netieši ietekmēja kara darbības 1918.–1921. gadā. Karam beidzoties rietumos, kad Vācijas armijā radās revolucionārais noskaņojums, bijušās impērijas armija bija spiesta atkāpties. Lai gan pieredze no militārajām gudrībām prasīja atgriešanos 1915.–1918. gada pozīcijās, reālo iespēju vācu 10. armijai nebija, tāpēc tika nolemts atkāpties uz Prūsijas robežu aptverošo Nemunas-Dubīsas līniju, saglabājot svarīgāko dzelzceļu kontroli. Vāciešu rokās palika Grodņas, Alītas un Kauņas cietokšņi, tos tika nolemts aizstāvēt tikmēr, kamēr armija tiks reorganizēta uz jaunajām, uz freikorpusu[20] pamata veidotajām vienībām.

            Daugavpils cietoksnis bez kaujas nonāca Padomju Krievijas armijas rokās un ātri kļuva par operatīvo bāzi Latvijas un Lietuvas frontē. Tikai neliela daļa Padomju Lietuvas tika pārvaldīta no ieņemtās Viļņas. Boļševiku valdīšana nav šīs studijas uzdevums, taču boļševiku armijas vadībā bija vairāki virsnieki no 1. armijas, kura turēja aizsardzības pozīciju studijai nozīmīgajā zonā Pirmā pasaules kara laikā. Dabiski, ka, padomju armijai atkāpjoties, 1919. gada maijā-jūnijā radās situācija, kas bija līdzīga 1915. gada rudenim. Jāatzīmē, ka padomju varai izdevās organizēt aizsardzību daudz tālākās pieejās, paturot Zarasus savās rokās (aizsardzība starp Daugaiļiem un Degučiem) un uz austrumiem no Obeļiem, un tikai 1919. gada augusta beigās pateicoties veiktajai Zarasu operācijai un paralēli veiktajai Polijas armijas ofensīvai aizsardzība tika salauzta. Zīmīgi, ka, lai gan padomju vara cerēja noturēties savas vecajās pozīcijās, tas viņiem neizdevās un uzbrukums sasniedza pašas Daugavpils pieejas, netālu no Grīvas forta. Taču arī šajā gadījumā fronte apstājās un pozicionālās cīņas norisinājās līdz 1920. gada janvārim, kad norunājušies latviešu un poļu spēki atcēla lietuviešus no uzbrukuma, bet pēc dažām dienām poļu armija ieņēma Daugavpils cietoksni. Politisku apsvērumu dēļ šis cietoksnis tika nodots latviešiem. Neatkarīgās Latvijas gados cietoksnī tika dislocēta Latgales divīzija.

• Lielā kara vācu inženiertehnisko aizsardzības līniju veidošanas teorētiskie pamati un attīstība.

      Vācu armijas aizsardzības stratēģija Austrumu frontē bija paredzējusi izmantot ar izturīgajiem fortifikācijas līdzekļiem (Klaipēdas, Karaļauču, Boyen cietoksnis Gižīcko). Lötzen, poļu Giżycko,)) nostiprināto upju un ezeru sistēmu Austrumprūsijā, kas bija piemērota pastiprinātai aizsardzībai, un kuras efektivitāti nodrošināja labi attīstīts dzelzceļu un autoceļu tīkls. Vajadzības gadījumā Vācijas armija varēja atkāpties aiz Vislas, pie kuras tika ierīkots atsevišķs cietokšņu tīkls (Torūne (vācu Torn, poļu Toruń), Grudzjondza (vācu Graudenz, poļu Grudziądz), Gdaņska (vācu Danzig, poļu Gdańsk). Šī sistēma tika pārbaudīta 1914. gada rudenī, kad Krievijas armija, nesagaidot mobilizācijas beigas, ar 1. un 2. armijas spēkiem mēģināja ieņemt Austrumprūsiju. Šo uzbrukumu izjauca loģistikas problēmas (dažāda platuma dzelzceļi) un pašas Krievijas 1. un 2. armijas iekšējās problēmas, tāpēc iestrēgusī armija tika sagrauta tā sauktajā Tanenbergas (vācu Tannenberg) kaujā: 2. armija tika ielenkta, 1. – tika izstumta ar milzīgiem zaudējumiem. Tādā veidā Prūsijas aizsardzības koncepcija būtībā apstiprinājās un to varēja pielāgot arī no jauna 1915. g. ieņemtajām teritorijām. Noteikta plānošana bija jau operācijas laikā, cenšoties ieņemt Daugavas līniju un Lietuvas (Aukštaitijas) ezeru joslu, sasniedzot nozīmīgus administratīvos centrus (Rīga, Daugavpils) un dzelzceļa mezglus (Maladečnas), tādējādi nodrošinot gan aizsardzības pozīcijas, gan placdarmus tālākajam uzbrukumam, ja tāds būtu nepieciešams. Lai gan ne visi mērķi bija sasniegti, jaunā aizsardzības pozīcija būtībā apmierināja Vācijas stratēģus: lielākās upes lejtece Baltijas austrumu piekrastē, ezeri un mitrāji veidoja ērtus aizsardzības apstākļus, tomēr lai to izdarītu ar ierobežotiem resursiem, bija nepieciešams ar lauka fortifikācijas līdzekļiem nostiprināt svarīgākus virzienus, pārveidot dzelzceļa tīklu un nodrošināt ērtu atkāpšanās pozīciju, ja būtu nepieciešams atkāpties. Šim mērķim ļoti piemērotas bija Nemunas un Dubīsas līnijas, kas aptvēra Austrumprūsijas pieejas, pie kuras atradās Kauņas cietoksnis, kas ar komunikācijām bija saistīts ar visu 1915. gadā ieņemto teritoriju un bija pietiekami tālu no frontes un tuvu Vācijas infrastruktūrai, un Grodņas cietoksnis, kas aptvēra Varšavas-Viļņas virzienu. Brestas cietoksnis droši sargāja Minskas-Varšavas virzienu, aiz kura joprojām bija Vislas pozīcijas, taču ticamība, ka vajadzēs tik dziļi atkāpties, bija minimāla. Tādā veidā Vācijas stratēģi veiksmīgi pārņēma 1879. –1914. gadā celto cietokšņu sistēmu Krievijas rietumu daļā, ko bija paredzēts piesegt ar lauka nocietinājumiem Daugavas-Lietuvas ezeru līnijā. Šajā līnijā bija iespējams veiksmīgi aizstāvēties, izmantojot vidējās un zemās kaujas vērtības vienības, kuru sastāvā bija landvera rezerve un mobilizācijas palīgrezerve (Erzatz), investējot inženiertehniskajā kapacitātē. Esošā situācija daļēji apmierināja arī Krievijas armiju, jo tā stabilizēja rietumu virzienu, radot apstākļus atgūties pēc zaudējumiem, paturot savās rokās Moonzundas (Rietumigaunijas salu) cietokšņu sistēmu, svarīgās pilsētas – Rīgu un Daugavpili. Vājākais Krievijas aizsardzības posms jaunajos apstākļos bija Minskas un Polockas virzieni, kurus nepiesedza nekādi dabas un ilgtspējīgās fortifikācijas līdzekļi, tāpēc Krievijai bija svarīgi izstumt vāciešus no Lietuvas ezera līnijas, lai vācieši varētu šeit aizstāvēties, attīstot uzbrukumu austrumu virzienā.

      Vladimirs Orlovs izšķir trīs posmus lauka nocietinājuma attīstībā, lai gan atzīst šāda dalījuma nosacītību. Pirmais laika periods aptvēra laika posmu no 1914. līdz 1915. gadam, kurā dominēja pirmskara koncepcijas, bet vācu un krievu nocietinājumi būtiski neatšķīrās. Otrais periods sastāvēja no 1915. –1916. gada nocietinājumiem, kad tika nolemts Austrumu frontē pāriet uz aizsardzību, un prakse parādīja pirmā perioda koncepciju trūkumus. Trešo periodu veidoja nocietinājumi no 1916. līdz 1917. gadam, kuros fortifikācijas sistēma tika pilnveidota līdz pēdējam sīkumam, izmantojot vairāk izturīgus elementus, īpaši plaši izmantojot betona nocietinājumus.[21]

      Taktiskā ziņā 1914.–1916. gadā Vācijas armijas lauka fortifikācijas ievērojami pilnveidojās. Pirmo divu gadu laikā bija uzkrāta liela pieredze. Galu galā jau 1914. gada beigās cīņas lielākajā daļā Rietumu frontes ieguva pozicionālu raksturu.

      Kad manevrēšanas kara laikā tika sasniegtas starppozīcijas, armijas aprakās, lai varētu aizsargāt savus kareivjus no ienaidnieka kājnieku uguns. Paradoksāli, bet kājnieku uguns bija visefektīvākā visa Pirmā pasaules kara kontekstā, jo tika tēmēts uz konkrētu pretinieku. Ierakumu forma bija veidojusies pateicoties iepriekšējo karu pieredzei: Krimas kara laikā sākot masveidā izmantot vītņotās šautenes, palielinājās šauteņu efektīvā šāviena attālums un izauga precizitāte, tāpēc karavīrus vairs nepasargāja vecie grāvju un uzbērumu lauka nocietinājumi (redutes, kurtīnes, zvaigžņu un bastionu nocietinājumi). 1864. gada Prūsijas-Austrijas-Dānijas karš parādīja, ka šādi nocietinājumi ir maz efektīvi pret artilērijas uguni, tāpēc bija nepieciešams ierīkot nojumes, kas pasargātu pret lādiņiem, krītošiem no augšas, bet ASV-Spānijas kara laikā savu vērtību pierādīja stiepļu barjeras. Tomēr visvairāk pieredzes varēja smelties no Krievijas-Japānas kara, kurā sevi aizstāvošā Krievijas armija izmantoja daudz no iepriekšējo karu pieredzes, it īpaši aizstāvoties plašā sauszemes frontē. Jau tad atklājās, ka aizsardzība ir jāorganizē dziļi ešelonējot dziļumā (Mukdena pozīcijas aizsardzība), ar galveno atbalsta punktu veco fortu vietā ir vajadzīgas labi aprīkotas slēptuves, kas ļautu karavīriem droši nogaidīt pirms ienaidnieka kājnieku pamatuzbrukuma (Portartūra daļēji noturīgā pozīcija uz Liaodunas pussalas). Savu kapacitāti šajā karā nodemonstrēja ložmetēji. Tomēr japāņu manevri tajā laikā vēl devuši rezultātus, tāpēc tika domāts, ka lauka fortifikācijai būs ierobežota iedarbība un tradicionālās uzbrukuma metodes (artilērijas sagatavošana un kājnieku uzbrukums, koncentrētie kavalērijas sitieni un izlaušanās) joprojām būs efektīvas, kaut Napoleona laiku uzbrukumu (tiraljē, līnijas un bataljona uzbrukums pa kolonnām) Francijas-Prūsijas karā jau bija neatgriezeniski nomainījuši Itālijas neatkarības laikā (Solferino kaujā, 1859. g.) sāktie izmantot viļņveidīgie uzbrukumi.

      1914. g., un jo īpaši 1915. g., kampaņas laikā tika pamanīts, ka, palielinoties ieroču efektivitātei, ierakšanās bija lietderīga ne tikai aizstāvoties, bet arī uzbrūkot, jo kaujas laukā pārvietojošās armija varēja kļūt par vieglu mērķi pretinieka artilērijai, šāvējiem vai ložmetējiem. Tādā veidā uzbrūkošā armija, satiekot pretestību, steidzās vismaz mazliet ierakties. Kā raksta virsltn. Trobsts, lāpstas, kuras līdz tam kājnieki bezrūpīgi mētāja, ieguva zelta vērtību. Jau 1915. gada vasarā, kad fronte uz īsu brīdi apstājās pie Dubīsas (Šauļu kauja), armijas no abām pusēm iekārtoja pozīcijas, jo vairāk tas tika izdarīts sasniedzot pagaidu stabilizācijas līniju pie Daugavpils cietokšņa. Priekšējā līnija izveidojās, manevrēšanas karam pāraugot pozīciju karā, un radās 1915. gada rudenī, uzreiz pēc būtiskajām kaujām. Attīstoties aizsardzībai, pieauga aizsardzības dziļums un priekšējā līnija pakāpeniski zaudēja pamatlīnijas funkciju. Tas notika tāpēc, ka ienaidnieks to varēja viegli iznīcināt ar artilērijas uguni, taču tā bija svarīga, jo ļāva kontrolēt teritoriju, it īpaši, ja tā bija ierīkota dabas labi pasargātajā teritorijā. Izņēmuma gadījumos tā varēja būt nostiprināta arī ar nocietinājumiem, bet vairāk ar tādiem, kas pasargā no aukstuma un lietus, šķembām, nevis no tiešās trāpīšanas. Nopietnas cīņas apstākļos šo līniju uz īsu brīdi varēja atdot ienaidniekam, lai uzkrājot rezerves, vārētu izcīnīt to atpakaļ. Nedrīkst aizmirst, ka pirmā līnija atradās ienaidnieka redzeslokā, tāpēc strādājošie karavīri atradās šauteņu un ložmetēju apšaudes zonā.

      Svarīgs elements aizsardzības pozīciju aizstāvēšanā bija šķēršļu posmi, kas sastāvēja no vecajiem šķēršļiem, tā sauktajiem “spāņu jātniekiem”, un barjerām no dzeloņstieplēm, kas uzliktas uz zemē iekaltajiem mietiņiem. Pirmajā gadā vācieši pamanīja, ka pie paša ienaidnieka pozīcijām uzstādītie šķēršļi ir maz efektīvi, tos bojāja speciāli uz tiem vērstā artilērijas uguns, tāpēc bija skaidrs, ka šķēršļus labāk uzstādīt uz priekšējās līnijas, pareizā attālumā no ienaidnieka, lai viņš neredzētu šķēršļus[22]. Drīz kļuva skaidrs, ka visa pamatkaujas līnija būtu jāuzstāda aiz priekšējām līnijām, lai saglabātu savu struktūru līdz pamatkaujas sākumam. Šāds redzējums prasīja pārplānot visu aizsardzības pozīcijas struktūru. Jāatzīmē, ka sabiedrotie pie šiem secinājumiem pārgāja tikai pašās kara beigās.

      Mainījās arī attieksme pret slēptuvēm. Tika pamanīts, ka vislabāk pret pastāvīgo, ilgstošo un atkārtoto artilērijas apšaudi pasargā dziļi ierīkotas slēptuves, kas domātas maksimāli 20 cilvēkiem. Ieejām šādās slēptuvēs bija jābūt labi nomaskētām un ērti lietojamām, tām bija jābūt vairāk nekā vienai. Kā arī radās vajadzība pēc labi bruņotiem novērošanas posteņiem, lai pat vislielākās apšaudes apstākļos novērotāji varētu novērot apšaudes zonas un laikus ziņot par ienaidnieka kājnieku uzbrukumu. Šādiem novērošanas posteņiem bija jābūt ierīkotiem ne tikai priekšējā līnijā, bet arī dziļākās esošajās pozīcijās.

      Tik pamanīts, ka nelielā šaušanas zonā ir lietderīgi koncentrēt visu ieroču koncentrāciju, nodarot ienaidniekam pēc iespējas lielāku kaitējumu, īpaši svarīgi ir frontālo uguni kombinēt ar flanga, nosedzot arī šķēršļu joslu. To varēja izdarīt no pašas līnijas vai no speciāli ierīkotajām flankošanas pozīcijām[23]. Par šādām pozīcijām varēja būt augstienēs esošie betona uguns punkti un ātrās uguns lielgabali.

      Artilērijas pozīcijām ir ļoti svarīgi, lai novērotājus aizsargātu kājnieku pozīcijas un nepieciešamības gadījumā būtu iespēja atkāpties. Pašas baterijas būtu jāizvieto tādā attālumā, lai varētu palīdzēt kājniekiem, bet paši lielgabali neatrastos ienaidnieka artilērijas trieciena zonā, kas apšauda priekšējās pozīcijas. Pašus lielgabalus bija jānovieto ērtās šaušanas pozīcijās, labi nosegtās munīcijas slēptuvēs, ar patvertnēm[24]. Artilērijas rezervei būtu piebraucamie ceļi.

      Bataljonu un pulku komandieriem bija jābūt komandpunktiem, kas ļautu tieši novērot aizstāvamo posmu. Augstākajai vadībai bija jābūt komandpunktiem tuvu frontei, bet, lai izvairītos no masveida uguns, tam bija jābūt sakaru līnijai ar novērotājiem un pakļautajiem komandieriem, par komandpunkta  atrašanās vietu bija jāzina visiem pakļautajiem komandieriem, lai varētu informēt vadību un nosūtīt nepieciešamo palīdzību.

      Slēptuvēm un  apgādes–piegādes vienībām bija jāiekārtojas 2. vai 3. pozīcijā.

      Ierakuma līnijā ik pēc 8–10 metriem bija jāierīko traversi (Schulterwehr), kas pasargātu karavīrus no garenvirziena apšaudes vai šķembām, bet tam piemērotās vietās bija jābūt ierīkotiem flankējošajiem ierakumiem, kas izvirzās par vairākiem metriem aiz aizsardzības līnijas. Šādiem flankošanas ierakumiem bija jābūt labi nomaskētiem un piesedzamiem no aizmugures uzbēruma, atstājot iespēju apiet šo pozīciju vizītejošajam virsniekam[25].

• Kara darbību teātra īpatnības Daugavpils – Zarasu posmā.

      Daugavpils-Zarasu posmā svarīgākais stratēģiskais objekts bija Daugavpils cietoksnis un tilti pāri Daugavai, kurus kontrolēja krievi. Tā kā nebija pietiekami spēku Daugavpils cietokšņa ieņemšanai, vāciešiem nācās samierināties ar Sēlas austrumu daļā esošajiem ezeriem, kas veidoja Lietuvas ezeru apgabala tālāko ziemeļu daļu. Šajā neauglīgajā, mežainā apvidū varēja veiksmīgi aizstāvēties, taču ļoti trūka normālu dzīves apstākļu, ko varēja nodrošināt lielāka pilsēta un tās infrastruktūra. Tā kā nebija nekādu alternatīvu, bija jāiztiek ar Novoaleksandrovskas (Zarasu) un lielāku muižu iespējām, nostiprinot tās kara laikā armijai pieejamos veidos. Liela problēma bija arī ceļi. Tikai trīs ceļi bija nozīmīgāki – tas ir Viļņas-Daugavpils dzelzceļš (pēdējā pietura vācu pusē bija Turmanta), Paņeveža-Obeļi-Daugavpils un Karaļauču – Sanktpēterburgas (cara) trakts, pa kuriem armija varēja kustēties divos virzienos vienlaikus. Visi pārējie ceļi bija vietējās nozīmes, un tos varēja izmantot tikai nelielām armijas kustībām un loģistikai. Tādā veidā tieši šos divus ceļus no abām pusēm modri apsargāja armija, citos bāros iztiekot ar vispārīgā rakstura lauka nocietinājumiem, paļaujoties uz ezeru šaurumiem, upēm, strautiem un purviem. Apkārtne bija ļoti piemērota aizsardzībai, bet pilnīgi nepiemērota uzbrukumam, jo ​​īpaši tāpēc, ka Lietuvas dzelzceļi pietiekami ātri tika pārbūvēti pēc Eiropas standartiem. Likumsakarīgi, ka bruņuvilcieniem, bruņumašīnām un kavalērijai šeit bija ierobežotas iespējas darboties, savukārt aviācijai bija liela nozīme: labvēlīgos laika apstākļos bija iespējams viegli pārlidot pāri visiem dabiskajiem un cilvēka radītajiem šķēršļiem. Bet īstie šī kara darbību teātra saimnieki bija artilēristi, inženieri un kājnieki.

      Jāatzīst, ka Krievijas armijai šajā posmā bija labāki apstākļi, tā varēja viegli pārmest spēkus, izmantojot miera laikā ierīkoto dzelzceļu sistēmu, kas savienoja gan fronti ar aizmuguri, gan Rīgu ar Daugavpili, Daugavas upi vairāk kontrolēja krievi nekā vācieši, tiltus pāri Daugavu ieskaitot, taču, zinot armiju kvalitatīvās īpašības, šīs priekšrocības varēja pārvērsties mīnusos, jo sauszemes virzienam Pēterburgas virzienā nebija nekādu ne dabas, nedz arī fortifikācijas sistēmas šķēršļu. Tā tas arī notika 1917. gada rudenī, kad boļševiku pārvaldītā Krievija bija spiesta kapitulēt, vāciešiem pietuvojoties pavisam netālu no toreizējās Krievijas galvaspilsētas. Dabīgi, ka Daugavas līnijas noturēšana bija īpaši svarīgs Krievijas armijas uzdevums, un vienīgais veids to izdarīt bija kara apstākļos nostumt vāciešus pēc iespējas tālāk atgrūst no kritiskās infrastruktūras.

      Par svarīgu aizsardzības elementu kļuva arī vietējo iedzīvotāju simpātijas un antipātijas. Vācieši varēja sagaidīt (un parasti saņēma) vācu muižnieku un pašu vāciešu tautības cilvēku atbalstu, lietuvieši un ebreji nebija naidīgi pret vācu armiju, saistot zināmas cerības ar viņu ierašanos, kaut arī neapmierināti ar ļoti smago okupācijas valdību, kura darīja par nabagiem lauku iedzīvotājus un neapdomīgi cirta mežus, rekvizēja zirgus, cūkas, ņēma visu, ko tikai varētu izmantot savas sadzīves atvieglošanai un citādi darīja par nabagiem jau arī tā pat ne pārāk turīgos lauku iedzīvotājus[26]. Līdzīgi bija arī pilsētās, kur armija neapdomīgi ieņēma ēkas, iekārtojot slimnīcas, kazarmas, štābus un citas iestādes, neapmierinātajiem vienkārši nebija kam sūdzēties. Pēc virsltn. H. Trobsta, kurš atklāti uzrakstīja par armijas uzvedību attiecībā pret vietējiem iedzīvotājiem, domām, Lietuva 1915.–1918. gadā piedzīvoja to pašu, ko Vācija Trīsdesmitgadu kara laikā (1618.–1648.). Par vācu karavīru neapdomīgo uzvedību Oberostas teritorijā liecina arī Lietuvas Republikas laikā savāktie memuāri, kuri publicēti Kara arhīva lappusēs, kas uzsākts izdot 1925. gadā.

      Neskatoties uz reālajiem okupācijas zaudējumiem, iedzīvotāji uz vācu karavīriem skatījās nedaudz savādāk. Īstajiem krieviem bija iespējas atkāpties, viņi juta dabisku naidīgumu pret vāciešiem. Krievu vecticībnieki šajā ziņā bija neitrālāki, līdzīgi varētu nosaukt arī Lietuvas muižniekus, kuri pārsvarā sevi saistīja ar poļu kultūru, vairāk krievu pareizticīgo bija tikai pie pašas robežas, visnaidīgākie pret vāciešiem bija latvieši, kuru pret muižniekiem negatīvā nostāja ļoti saskanēja ar nacionālo, bet krievu labvēlība viņiem radīja apstākļus veidoties nacionālajām latviešu vienībām, kuras deva būtisku ieguldījumu Daugavas pozīciju aizsardzībā. Tādā veidā cīņas notika ne tikai specifiskos dabas, bet arī civilizācijas un kultūras apstākļos. Vistuvāk Vācijas armijas vadībai bija muižas, kuru dzīves apstākļi bija vistuvāk viņu ierastajam dzīvesveidam, savukārt viensētas, ciemi, mazpilsētas izskatījās nabadzīgi, tika pieņemtas kā svešā, barbariskā zeme. Lai labāk justos šajā ainavā, vācieši nežēlojuši laiku, lai izveidotu vismaz ar nosaukumu mājas atgādinošās pazemes pilsētiņas, slēptuves un citus ēku kompleksus, ilgojoties ne tikai pēc mājām, bet arī pēc visvienkāršākās civilizācijas. Karavīri īpaši cieta no utīm, mitruma, netīrumiem, mazākā mērā – no visai vācu armijai raksturīgā bada. Taču tā tas bija tikai pirmajos mēnešos.

• Vācu armijas vienības un vienības Daugavpils – Zarasu posmā.

            Vācijas armijas organizācijai bija kopīgi pieņemtā struktūra. Armijas augstākā vadība piederēja imperatoram un ģenerālštāba priekšniekam, kurš vadīja Vācijas armijas ģenerālštābu un spēkus. Šis augstākais valdības līmenis, saskaņojot savas darbības ar Vācijas impērijas civilo valdību, impērijas subjektiem, sabiedrotajiem, veidoja politiku. Ģenerālštābs plānoja ielās operācijas un tās vadīja, apvienojot politiskos un militāros izaicinājumus (stratēģiskais līmenis). Sauszemes armiju komandēja sauszemes vecākā armijas vadība (Oberkommando Heer, saīsināti O. K. H.) šī vadība bija svarīgākais armijas organizatoriskais, administratīvais un loģistikas centrs. Lielāko daļu Austrumu frontes lietu risināja jaunizveidotais vecākā Austrumu komandiera iestāde, kas pārraudzīja ne tikai frontē darbojošās armijas, bet arī okupēto zemju civillietas. Šim nolūkam valsts tika sadalīta apgabalos, tika piešķirta administratīvā un tiesiskā vara, bet militārās lietas joprojām palika galvenā prioritāte. Turpmākā operatīvā militārā vadība notika armiju un armiju grupu komandpunktos, bet atsevišķi uzdevumi tika nozīmēti korpusiem brigādēm un divīzijām. Brigādes līmenī bija vairāki amati un dienesti, kas ietekmēja aizsardzības nocietinājumu celtniecību: pie korpusa komandiera tika izveidots pionieru priekšnieka (Komandeur der Pioniere) amats un divīzijas štābā bija vecākā pioniera (Pionier-Offizier der Division) amats. Taktiskā vadība notika pulkos, bataljonos un rotās, kuras savu uzdevumu veikšanai sadalījās pulkos un nodaļās. Vācu armijas pulks sastāvēja no štāba (pulka komandieris, adjutants, virsnieks uzdevumiem – ordonants, apgādes priekšnieks apakšvirsnieks un pulka ārsts). Pulkā bija trīs bataljoni. Bataljons sastāvēja no štāba (bataljona komandieris, adjutants, apgādes priekšnieks, bataljona ārsts ar palīgu un lietvedis-uzskaitvedis) un 4 rotām. Rotā bija 5–7 virsnieki. Jāpiebilst, ka bataljonu komandēja kapteiņi, bet rotas – leitnanti, tāpēc karavīru dienesta pakāpes bija par pakāpi zemākas nekā miera laikā, taču tā ir normāla kara laika prakse. Kopumā kājnieku pulkā 12 rotās dzīvoja un karoja ap 100 virsnieku un 3000–3700 apakšvirsnieku un karavīru. Bataljonam rezerves pulkos varēja būt arī 3 rotas. 

      Pirmā pasaules kara sākumā Prūsijā tika dislocēta 8. armija, kas organizēja Austrumprūsijas aizsardzību un citas turpmākās akcijas. Tās galvenais štābs miera laikā atradās Poznaņā, kara sākumā tas tika pārcelts tuvāk aizstāvētajiem austrumprūsiešiem uz bijušo krustnešu Ordeņa galvaspilsētu Marienburgu (poļu Małbork). Mobilizācijas laikā palielinoties karaspēkiem, no 8. armijas tika atdalīta 9. armija, kas darbojās Austrumu frontes dienvidu spārnā Polijā. 1915. gada vasarā veiksmīgā uzbrukuma laikā Žemaitijas–Kuršu virzienā operatīvās kontroles nostiprināšanai blakus armijas vadībai no 8. armijas tika atdalīta un tieši vecākajam Austrumu komandierim pakļauta Lauenšteina grupa. Veiksmīgi norisinoties uzbrukumam Lauenšteinai Žemaitijā un Kuršos, grupai tika iedalītas arvien vairāk vienības, līdz tā sasniedza armijas lielumu. Tādā veidā 1915. gada 26. maijā Vācijas armijā radās Nemunas armija. Par tās komandieri tika iecelts Otto fon Belovs (von Below), kurš līdz tam bija komandējis 8. armiju, par štāba priekšnieku – Bēkmans (Böckmann). 8. armiju, kas tolaik vēl pastāvēja un sastāvēja galvenokārt no XX. korpusa, komandēja artilērijas ģenerālis Frīdrihs fon Šolcs (Friedrich von Scholtz), bet štāba priekšnieks pulkvežleitnants Ādolfs fon Šverins (Dietlof von Schwerin). Tolaik štābs bija Likā (vol Lyck, poļu Ełk). 8. armiju likvidēja 1915. gada 29. septembrī, bet decembrī Nemunas armiju pārdēvēja par 8. armiju, par komandieri atstājot to pašu ģenerāli Belovu[27]. Šīs armijas štābs darbojās Šauļos. 1916. gada 1. aprīlī armijas štābs tika pārcelts uz Jelgavu (vācu Mitau). Kad ģenerālis Belovs tika nozīmēts uz Maķedoniju, kopā aizbrauca gan armijas štābs, gan pats nosaukums, tāpēc 1916. gada 9. oktobrī vienību komandēšanai tika nozīmēts tolaik izformētās 12. armijas štābs (Armeeoberkommando 12, saīsināti A.O.K. 12, 1915.–1916. dislocēts Lidā), vēlāk loģiski saukts par 8. armijas štābu. Pēc veiksmīgas 1917. gada uzbrukuma realizēšanas štābs tika pārcelts uz Rīgu. 8.armija 1917.–1918. gadā kontrolēja tā sauktās Baltijas provinces un Kuršu (Baltische Staaten, Herzogtum Kurland und Semigalien) – nākotnes Igaunijas un Latvijas teritorijas, kurām piederēja arī Pleskava[28]. Kara beigās 10. armija kontrolēja Vācijas Lietuvu (Lietuvas Karalisti).

      Mazliet mulsinošajai armijas nosaukumu vēsturei 1915. gada otrajā pusē reālajai dzīvei lielas nozīmes nebija. Piederība armijai bija cieši saistīta ar loģistiku. Nemunas (8.) armija tika apgādāta pa Karaliauču-Šauļu dzelzceļu un Karaliauču-Rīgas sauszemes ceļu ar atzariem Liepājas, Rīgas un Daugavpils virzienā. Pēdējais ceļš no Šauļiem veda uz Radvilišķiem, Panevēžu, Kupišķiem, Obeļiem virzienā uz Alūksti un Daugavpili, tātad vienības, kas gar šo dzelzceļu uzbruka Daugavpilij, piederēja Nemunas armijai, bet tās, kas uzbruka no Kauņas un Viļņas – 10. armijai.

10. armijai piederēja trīs korpusi: XXI., XXXIX. un XXXVIII.

      XXI. korpuss uz Austrumu fronti tika pārmests 1915. gada janvāra vidū. Ģenerāļa Oskara fon Hutjē (Oscar von Hutier)[29] vadībā (kopš aprīļa) korpuss piedalījās kaujās Austrumprūsijā, pie Lietuvas Suvalkijas robežas, kopā ar XXXX. Litzmaņa korpusu piedalījās kaujās par Kauņas cietoksni un pie Viļņas. Kad beidzās aktīvās cīņas, korpuss ieņēma aizsardzības pozīcijas starp Tverečus – Smurgaiņiem – Narutis ezeru – Krēvu, kur nācās izturēt lielākos triecienus krievu uzbrukuma laikā 1916. gada martā. 1916. gada martā korpusu veidoja 31., 42. un 115. divīzija, rezervē bija 107. kājnieku divīzija. Būtisko kauju laikā tā sauktajai Hutier korpusa kaujas grupai tika pievienotas 80. rezerves un 3. kavalērijas divīzijas.

      XXXVIII. rezerves korpuss tika izveidots 1914. gada decembrī, kaujas uzsāka Austrumprūsijā 1915. gada janvārī kopā ar citām 10. armijas vienībām, piedalījās kaujās pie Suvalkiem un Augustovas, bet vēlāk tika pārmests uz vācu armijas dienvidu spārnu un cīnījās Ļviva/Ļvova (Lemberg) apvidū, kur ieguva Beskīdu korpusa nosaukumu. 1916. g. cīnījās galvenokārt Austrumpolijā, īpaši svarīgas kaujas notika pār Lietuvas Brastas cietoksni, vasarā cīnījās pie Baranovičiem, tātad dienvidu armijas flangā.

      XXXIX. rezerves korpuss tika jaunizveidots 1914. gadā. Decembrī Austrumprūsijā un 1915. gada  martā cīnījās Oto fon Lauenšteina armijas grupā, kas sākotnēji darbojās uz Prūsijas-Lietuvas Suvalkijas robežas, vēlāk pārcēlās uz Žemaitiju, kur piedalījās Šauļu kaujā, kopā ar jūras kājniekiem šturmēja Liepājas cietoksni, aizstāvējās pret Krievijas pretuzbrukumu pie Jelgavas (Mitau), aizstāvējās Dubīsas pozīcijā, vēlāk turēja pozīcijas Kuršā, pie Jelgavas. Tajā laikā korpuss sastāvēja no  6., 36. un 78. rezerves divīzijas. Pēc noteiktas pārgrupēšanas korpusam tika norīkota jaunizveidotā 88. kājnieku divīzija, kombinētā Bekmana (Beckmann) divīzijas grupa un Kurta fon Mogena (Morgen) pagaidu rezerves korpuss. Šie spēki septembra vidū piedalījās uzbrukumā Daugavpils virzienā. 1916. g. vidū korpusa komandieris Oto fon Lauenšteins slimības dēļ savus pienākumus nodeva ģenerālim fon Štābsam (Staabs), korpuss tika pārcelts uz Rumānijas fronti[30]. Šim korpusam piederēja arī mūsu pētamā 77. rezerves un 88. divīzija. Korpusa štābs atradās Utenā.

      Nemunas (8.) armijai 1915. gada vasarā un rudenī piederēja vairākas vecās un vairākas jaunās vienības. No vecās 8. armijas palika XX. armijas korpuss, 1. rezerves korpuss un 3. rezerves divīzija. Jaunajai armijai tika piešķirta 2. divīzija.

      XX. armijas korpuss, ko komandēja Frīdrihs fon Šolcs, 1914. g. cīnījās Tanenbergas kaujā, un turpmākajās kaujās Polijā, tika piešķirts jaunizveidotajai 9. armijai. Par korpusa štāba priekšnieku 1915. g. 15. janvārī tika iecelts Ādolfs fon Šverins. Viņš tika atgriezts 8. armijā 1915. g. sākumā, tad cīnījās Podlasē, no kurienes nonācis Žemaitijas–Kuršas uzbrukumā (štābs Tilzītē). Uz korpusa bāzes kopš 1915. g. 8. oktobra darbojās Šolca armijas grupa[31], kas vēlāk, kā jau rakstīts, uz īsu brīdi veidoja 8. armijas pamatu, izveidojot Nemunas armiju. Šī grupa piedalījās kaujās pie Grodņas, bet pēc cerētā rezultāta sasniegšanas tika pārcelta pie Daugavpils. Grupai tolaik piederēja trīs korpusi – Ebena, Lauenšteina un Rihthofena kavalērijas korpuss. Šāda grupas organizācija saglabājās līdz pat 1917. g. sākumam, kad tā tika pārdēvēta par “D” grupu. Šī grupa piedalījās Daugavpils ieņemšanā, izbeidzoties miera pārrunām ar boļševikiem, vēlāk apsargāja Dīsnas un Daugavas krustojumu, ieņēma Polocku un karu pabeidza Kijevā.

      I. armijas korpuss, kas miera laikā bija 8. armijas sastāvā, piedalījās aizsardzības kaujās Lietuvas pierobežā (Stalupēnu, Gumbines kaujas), ziemas kaujās pie Mazūrijas ezeriem, pēc tam galvenokārt Podlasē un Suvalkijā. Kara laikā korpusa piederība mainījās, piešķirot to 8., 10. un 12. armijai, taču saglabāja piederību iepriekš minētajam Ebena korpusam (I. armijas korpuss ar piešķirtajām apakšvienībām). 1915. gada septembrī korpuss piedalījās Švenčoņu iebrukumā, ieņēma Viļņu, bet oktobrī tika iedalīts Šolca armijas grupā, kur vēlāk sargāja pozīcijas pie Daugavas.

      Kaujas Daugavpils virzienā 8. armijā vadīja 1. rezerves korpuss (I. Reserve-Korps), kurš piedalījās visās 1915. g. cīņās Lietuvā no 26. aprīļa. Korpusam jau bija pozicionālā kara pieredze no kaujām Polijā un pie Dubīsas, kā arī lielajās kaujās pie Šauļiem, kur tas aizvadīja visus kaujas posmus no 15. jūnija līdz 25. jūlijam, pēc tam ieņēma Panevēžu un cīnījās pie Kupišķiem. Uz īsu brīdi šis korpuss bija nostiprinājies pie Šventajas un Jaras upes, un kopš 9. septembra jau cīnījās pie Daugavpils. Ievērības cienīgas ir cīņas pie Daugavpils priekštilta nocietinājuma no 13. septembra līdz 11. novembrim. Pēc šīm kaujām tas palika pasīvajā frontē līdz 1916. gada beigām. Daļa korpusa pakļautībā esošo karavīru piedalījās kaujās pie Rīgas, kur palika līdz pat 1917. gada vasaras beigām. Korpusam piederēja divas rezerves divīzijas, 1. rezerves divīzija un 36. rezerves divīzija ar vairākām korpusam pakļautajām divīzijām, galvenokārt loģistikas nolūkos. Korpusu kopš 1914. g. 12. novembra līdz pat 1918. g. komandēja ģenerālleitnants Kurts fon Mogens (Kurt von Morgen), viņa štāba priekšnieka pienākumus kopš 1915. g. 3. maija pildīja pulkvežleitnants Valters fon Haksthauzens (Walter von Haxthausen), viņu acīmredzot uz laiku nomainīja majors Oskars fon Hānke (Oscar fon Hahnke), bet pastāvīgi no 1916. g. – pulkvedis Ērihs Kunhards fon Šmitss (Erich Kunhardt von Schmidt)[32].

      Korpusam parasti piederēja divas divīzijas, un tās saglabājās maz izmainījušās caur visu vienības vēsturi. Šī korpusa vēsture veidojās nedaudz citādi, tāpēc tā veidošanās sākumā pieminēto divīziju 1915.–1916. gadā mēs neatradīsim, savukārt sastapsim pavisam citas vienības.

      Kaujās pie Daugavpils no citiem frontes posmiem ieradās 2. divīzija. Jau pats tās nosaukums liecina, ka tas ir viens no vecākajām vienībām Prūsijas armijā. Miera laikā tā tika dislocēta Īsrūtē, tāpēc, visticamāk, tās sastāvā bija daudz lietuviešu. 1915. gada kampaņā divīzija galvenokārt cīnījās Podlasē un Brestas apkaimē, bet Nemunas kaujas laikā tā tika iekļauta (1916. g. 28. augustā–8. septembrī) 10. armijas sastāvā un cīnījās pie Širvintām un kaujā par Viļņu ( 9.–27. septembris), kas notika pie Maišiagalas nostiprinātās pozīcijas. No šejienes divīzija tika pārdislocēta pie Kosjani, Miadsiolkas un Drūkšiem, piedalījās mūsu pētāmajā Daugavpils un Daugavpils priekštilta nocietinājuma kaujā (29. septembris–1. novembris), kuras laikā turējās trijās pozīcijās: 1. mūsu pētāmajā Drūkšu-Medumu ezera šaurumā (no 1. līdz 31. oktobrim); 2. Grenzthal un Gateni (11.–17. oktobris) un 3. Schoßbergas un Alūkstes (Illuxt) (16.–31. oktobris). Divīzija Daugavpils pozīcijās palika līdz 1917. gada novembra beigām, lai gan tās vienības piedalījās slavenajā 1917. gada Jaungada uzbrukumā pie Aa upes, un atradās Eihornas grupas (10. armijas un tai piešķirtās vienības) rezervē 1917. gada 17. jūnijā–6. jūlijā. Daļa divīzijas 1917. gada februārī tika pārcelta uz Augstākās armijas vadības rezervi (Oberste Heeresleitung, O. H. L) un nonāca Rietumu frontē. Pie Daugavpils palikušās vienības ir minētas 1916. g. 12.–24. aprīļa un 8. maija–11. jūnija kaujās pie Gorbunovkas (vācu Garbunowka, latv.) un Dvietes muižas (vācu Dweten)[33].

      Kaujās 1915. gadā izcēlās 78. rezerves divīzija, kas cīnījās Alūkstas tilta pieejās.  Divīzija Lietuvā parādījās vēl aprīlī, piedalījās gājienā caur Žemaitiju un Kuršu aprīlī-maijā, piedalījās kaujās pie Dubīsas, 14.–25. jūnijā Šauļu kaujā, augusta sākumā – Kupišķu kaujā, vēlāk Pandēles–Schīmancu kaujā, augusta beigās un septembra sākumā cīnījās pozīciju kaujās pie Svētā ezera un Jaras, bet no 9. septembra līdz pat 20. novembrim – Daugavpils kaujā, no kuras spraigākās cīņas notika no 13. septembra līdz 1. novembrim[34].

      Cīņās piedalījās arī Bekmana divīzija, kas 1915. gada novembrī tika pārdēvēta par 108. divīziju. Šī vienība tika izveidota tikai 1915. gada maijā un savu kaujas ceļu sāka kaujā pie Dubīsas, no kurienes caur Raseiņiem, Girkalni (Girtakol), Tītuvēniem, Iļģiem (Ilgize) iekļāvās Šauļu kaujā, no kurienes kopā ar I. rezerves korpusa apakšvienībām piedalījās kaujās Aukštaitijā. No 9. septembra pulks cīnās pie Daugavpils, novembra sākumā pievienojas pozicionālajai aizsardzībai, kurā pavada atlikušo 1915. gada daļu un paliek pozīcijās līdz 1916. gada 7. jūnijam, no kurienes tiek pārcelts uz Augstākās Austrumu armijas vadības rezervi. Divīzijas komandiera amata pienākumus visā mums svarīgajā periodā pildīja ģenerālmajors Makss Karls Gotlobs Bekmans (Max Karl Gottlob Beckmann). 1915. gada 3. oktobrī divīzijai piederēja 5. kājnieku brigāde, kuras sastāvā bija Augšreinas 97. kājnieku pulks (Oberrheinisches infanterie-regiment Nr. 97), Lejas Elzasas 137. kājnieku pulks (Unteriseischesimant Elsace Nr. 137), 265. rezerves kājnieku pulks, 1. rezerves dragūnu pulks, 243. lauka artilērijas pulks, 1. rezerves pionieru bataljona 1. rota, 275. apgaismošanas pulks (Scheinwerferzug Nr. 275-8D) un un 108. tulkošanas pulks (Fernsprech-Doppelzug Nr. 108)[35].

      10. armijai piederējusī 3. rezerves divīzija Lietuvas-Kurša kara darbību teātrī uzradās Nemunas kaujas laikā. Pirms tam viņai bija nācās piedalīties kaujās par Osoviecas un Lomžas cietokšņiem pie Bebra upes. Divīzija piedalījās kaujās par Viļņu, pēc kurām nostiprinājās Krēvas-Smurgaiņu-Naruča-Tvereča apkaimē, kur uzturējās līdz 1917. gada maijam, kad tika pārdislocēta uz Rietumu fronti. Divīzijai nācās noturēt Naruča kaujas pamattriecienu, piedalīties Ziemas kaujās pie Rīgas 1917. gadā[36]. Divīziju no 1916.g. līdz 1917. gadam 1. februārim vadīja ģenerālmajors Pauls Vainšenks (Paul Weinschenck).

      Mūsu pētāmajai tēmai vislielākā nozīme bija XXXIX. korpusam piederējušā 77. rezerves un 88. divīzija, kuras uz ilgu laiku bija nostiprinājušās Zarasu–Daugavpils apkārtnēs. Visas kara sākumā jaunizveidotās vienības[37], daļas[38] ir apakšvienības[39] tika sauktas par rezerves. 88. divīzijas labajā spārnā pozīcijas ieņēma 225. kājnieku divīzija[40], kreisajā – 37. kājnieku divīzija (kas piederēja Šolcas armijas grupai, vēlāk – 8. armijai).

      77. rezerves kājnieku divīzija tika izveidota 1914. gada beigās[41] (pēc citiem datiem  – 1915. gada sākumā[42]), līdz 1915. g. 2. februāra bija 10. armijas sastāvā, cīnījās pie Mazūrijas ezeriem un Suvalkijā. Ilgu laiku, vairākus mēnešus no pavasara līdz vasarai, tā bija ieņēmusi aizsardzības pozīciju pie Seiniem, starp Augustavu, Marijampoli un Pilvišķiem. 21. jūlijā–7. augustā cīnījās Kauņas cietokšņa pieejās pie Veiveriem un Jiesas, piedalījās Kauņas cietokšņa ieņemšanā 8.–18. augustā, pēc tam piedalījās arī Nemunas kaujā. 20. augustā–8. septembrī turējās pie Šventojas un Jaras, vēlāk piedalījās kaujā par Viļņu, kuras laikā sasniedza Krēvas, Smurgaiņu, Naruča, Tverečusa pozīcijas, tajās turējās līdz 9. oktobrim, no kurienes tika pārcelta uz Medumu un Drūkšu ezera šaurumā, kur piedalījās kaujās par Daugavpili un Daugavpils priekštilta pozīcijas, atsevišķas daļas bija dislocētās Gatenas, Janulišķu un Ilzena ezera apvidū starp upēm. No 1. novembra divīzija uzsāka ilgstošo pozīciju karu, kas ilga līdz pat 1917. g. augustam, piedaloties arī turpmākajās kaujās pie Daugavpils un Rīgas. Jāatzīmē, ka divīzijas vēsturē tiek minētas vairākas frontes aktivizēšanas: 1916. gada 19.–28. martā, nosauktās par “Marta cīņām pie Daugavpils” (Märzkämpfe  vor Dűnaburg) un 1917. gada 18.–25. “Daugavpils aizsardzības cīņām” (Abwehrschlacht un Dűnaburg).

      Mūsu pētāmajā periodā divīzija bija nostiprinājusies starp Sventes ezera un ezeru grupu uz ziemeļrietumiem no Medumiem, no kuriem lielākais bija Medumu ezers, kā arī sauszemes pozīcijā no Medumiem uz austrumiem līdz Viļņas–Daugavpils dzelzceļam. Otrā aizsardzības līnija starpezerā pie tagadējās Lietuvas-Latvijas robežas, pie Kampinišķu-Laukesas ezeriem un tālāk gar robežu. Pie galvenā ceļa Zarasi-Daugavpils tā atradās Ēģiptes kapsētā. Trešā līnija gāja otrpus Laukesai, Smēlīnē, no kurienes bija iespējams lieliski atbalstīt pamatlīnijas aizsardzību. Plānos var redzēt kontūras, kas ved stipri tālāk uz dienvidrietumiem līdz Smalvu– Samanava ezeru grupai, taču tās bija tikai bataljonu atbildības zonu plānos. Divīzijas galvenais centrs – Zarasu (Novoaleksandrovsko, saīsināti – Novo) pilsētiņa. Galvenā loģistikas sakaru līnija – Kauņas – Daugavpils (cara) trakts. Divīzijas štābs bija iekārtots muižā ar nosaukumu Lautzensee. Divīziju no tās veidošanas sākuma līdz 1915. g. 22. septembra vadīja ģenerālmajors Kārlis Brosijuss (Karl Brosius), no 1915. g. 23. septembra līdz 1917. g. maijam (tātad mūsu pētāmā perioda lielāko daļu) divīziju vadīja ģenerālleitnants Sigismunds fon Forsters (Sigismund von Förster). 1917. gada 18. datumā vadību pārņēma un vadīja divīziju, līdz tā tika izjaukta, ģenerālmajors Francs Ādams (Franz Adam)[43].

      Tā kā ģenerālleitnants Sigismunds fon Forsters (Sigismund von Förster)(1856. –1934.) ir svarīga figūra mūsu pētījumā, mēs par viņu sniegsim sīkāko informāciju. Tas bija vecākā gada gājuma ģenerālis ar lielu pieredzi, kurš kara sākumā tika iesaukts no rezerves. Vēl būdams fanenjunkers[44], viņš iedziļinājās pionieru zinātnēs, vadīja pionieru daļas, 1875. g. pabeidza apvienoto artilērijas inženieru skolu, bija nozīmēts uz dzelzceļa daļām, 1881.–1883. apmeklēja lekcijas Berlīnes tehnoloģiju universitātē, vadīja Hesenes pionieru bataljonu Maincā, vēlāk – gaisa balonu divīzijā. XIX. gadsimta beigās viņu iecēla par Prūsijas armijas kājnieku bataljona komandieri. Kopš 1900. g. darbojās Tālo Austrumu kara teātrī, dienējot Bokseru revolūcijas apspiešanā Ķīnā, kur bija iesaistīts ķīniešu cietokšņa Tse King Kuan šturmā. Par Ķīnas kampaņu viņš saņēma imperatora “Pour le Mérite” ordeni. Šie militārie gājieni pagrieza Fērstera karjeru ļoti pozitīvā virzienā, un pēc atgriešanās Vācijā majors tika iecelts par 5. Prūsijas gvardes pulka 1. bataljona komandieri. 1904. gadā sākoties Krievijas un Japānas karam, Forsters tika iecelts par Vācijas novērotāju Japānas armijā – tā laika ļoti atbildīgajā amatā militārajā pasaulē[45], un pēc atgriešanās no kara tika iecelts 5. Brandenburgas pulka (Kustrīna cietoksnis pie Oderas, tagad poļu Kostrzyn) un saņēma pulkveža militāro pakāpi. Jāsaka, ka viņa militārā karjera noritēja īpaši veiksmīgi, īpaši 1910. g. saņemot 68. brigādes Mecas[46] cietoksnī komandiera amatu un ģenerālmajora dienesta pakāpi. 1913. gadā Sigismunds Forsters tika iecelts par Brandenburgas 6. divīzijas komandieri un saņēma ģenerālleitnanta pakāpi. Tieši pirms Pirmā pasaules kara sākuma nezināmu iemeslu dēļ viņš tika palaists rezervē (zur Disposition) un viņam tika piešķirts īpaši augsts impērijas apbalvojums (Stern zum Roten Adlerorden II. Klasse mit Eichenlaub). Tomēr šāds “pēc pieprasījuma” statuss ģenerālim pašā spēku plaukumā nozīmēja neveiksmīgu karjeras pavērsienu, kas ir saistīts ar konfliktu vai neizdabāšanu noteiktai dominējošai virsnieku grupai[47]. Sākoties karam, ģenerāli nozīmēja par 1. rezerves korpusa komandieri, vadīja kaujas Polijā, un no 1915. gada 23. septembra tika iecelts par 77. divīzijas komandieri[48]. Patiesībā tādiem cilvēkiem jau bija jāvada armija, nevis divīzija. 1915. gadā ģenerālim bija 59 gadi, tātad divīzijai bija īpaši pieredzējis komandieris ar militārā inženiera izglītību un milzīgu praksi. Šis cilvēks ar kunga tiesībām pārvaldīja 220 kvadrātkilometru lielu teritoriju. Karavīri viņu varēja pielīdzināt Romas pierobežas – limes forta priekšnieka statusam. Ģenerālis ne tikai apsargāja Vācijas ārējo robežu, bet arī veica kultūras nesēja funkcijas šajā Lietuvas reģionā. Komandieris bija ļoti cilvēcisks, un viņa mīļākā frāze bija “viss parasta karavīra dēļ”. Šis komandieris ieņēma nevis “kunga”, bet gan “pirmais starp līdzīgiem” (Primus inter Pares) pozīciju. Līdz 1915. g. Sigismunds fon Forsters tika četras reizes ievainots[49].

      Divīzija sastāvēja no 255., 256. un 257. rezerves kājnieku pulka, 59. un 60. rezerves artilērijas pulka, smagās rezerves artilērijas un norīkotajām vienībām: skaņas mērīšanas vienības (Schallmesstruppe), artilērijas mērīšanas vienības, plānošanas nodaļas, pilotiem, gaisa balonu apakšnodaļas, autokolonnas, lauka meteoroloģiskās stacijas, jēgeru riteņbraucēju pulka, ēdināšanas kolonnas, eskadrona, lauka žandarmērijas, prožektoru pulka, mīnmetēju rotas, smago ložmetēju pulka, lauka slimnīcas, lauka rekrūtu depo, 78. pionieru rotas un citām daļām. Divīzijas veidošanas sākumā tai piederēja arī 79. rezerves pionieru rota.

      1915. gada beigās divīzija jau aptvēra mazāku, bet ļoti atbildīgu bāru. Šī pozīcija nebija īpaši ērta, pārāk lielu platību aizņēma sauszemes platības, tāpēc otrās aizsardzības līnijas vietā tika ierīkota jauna ilgtermiņa pozīcija, kas gāja pa Laukesas dienvidu krastu, divīzija būtība aizstāvēja teritoriju starp Kauņas–Daugavpils šoseju un Viļņas–Daugavpils dzelzceļu ieskaitot.

      Zarasu apkārtnē 77. rezerves divīzija mitinājās no 1915. g. novembra sākuma līdz 1917. g. augusta beigām[50].

            88. divīzija tika izveidota no 1915. g. gada sākumā izveidotās “Mengesa divīzijas”, kura 1915. g. aprīlī-maijā piedalījās kaujās pie Pilicas pilsētiņas. Jūlijā šī divīzija, atrodoties starp Pilicu un Vislas upi, piedalījās uzbrukumā pret Krievijas karaspēkiem. Augusta beigās frontei virzoties uz austrumiem, “Mengesa divīzija” sasniedza Viļņas apkārtni, bet septembrī pietuvojās Daugavpilij, kur ieņēma pozīcijas pie Drūkšu ezera. Sasniedzot Drūkšu ezera apkārtni un frontei stabilizējoties, divīzija tika pārveidota un pārvērtās par 88. kājnieku divīziju. 88. kājnieku divīzija ģenerālleitnanta Vilhelma fon Mengesa (Wilhelm von Menges) vadībā, kura pakļauta XX. korpusam, kas veidoja Nemunas armijas (vēlāk 8.) labo spārnu.  88. divīzija apsargāja nelielu frontes posmu, kas virzījās uz dienvidaustrumiem no dzelzceļa līdz nelielu ezeru Briģenes grupai (Briģenes ezers, oriģ. vācu kartē Demmes), (Demenes, oriģ. vācu kartē Deglaiku) un tālāk uz dienvidiem līdz Drūkšu ezeram: Akmenkas (latviešu Akmenka), Darzo (latviešu Dārza, oriģ. vācu kartē Gatenu), Skirno (oriģ. vācu kartē Skirno), Tilzītes apkārtnēs esošos nocietinājumus ieskaitot. Trešā līnija balstījās uz Drūkšu – Smalvu ezeru šaurumu. Galvenais loģistikas administratīvais centrs – Turmantas dzelzceļa stacija un pilsētiņa. Galvenā loģistikas sakaru līnija – Viļņas – Daugavpils dzelzceļš. Abas pētāmās divīzijas varēja viena otru viegli atbalstīt, jo starp galvenajiem centriem bija tikai 15 kilometru attālums. Apmēram pa vidu starp abiem centriem atradās Smalvu pilsētiņa.

1915. g. 88. divīzija sastāvēja no trim kājnieku brigādēm, katrā bija pa diviem kājnieku pulkiem. Divīziju sauca par landvēra divīziju, jo tā sastāvēja no teritoriālās armijas – landvēra daļām un apakšvienībām.

175. Landvēra kājnieku brigāde (no 02.08.1915., līdz tam saucās par 1. landvēra kājnieku palīgbrigādi (Landwehr-Ersatz-Infanterie-Brigade 1)): no 1915. g. 4. oktobra brigādi vadīja komandieris ģenerālmajors Otto Francs, (Generalmajor Otto Frantz), brigāde sastāvēja no 349. un 350. landvēra kājnieku pulka.

176. landvēra kājnieku brigāde (1915. g. 2. augustā–1917. g. februārī agrāk pazīstama kā Budenbroka brigāde, komandieris ģen. Alfrēds Freihers fon Budenbroks (Alfred Freiherr von Buddenbrock). Brigāde sastāvēja no diviem Saksijas armijai norīkotajiem kājnieku pulkiem: 351. un 352. (sakšu) kājnieku pulka.

177. Kājnieku brigāde, komandieris ģen. Klemens Ulrihs (Klemens Ullrich). Brigādei piederēja 353. un 354. kājnieku pulks.

Divīzijai arī piederēja 88. kavalērijas pulks, 88. un 223. lauka artilērijas pulks, 6. landvēra kājnieku artilērijas bataljons un 6. landvēra pionieru bataljons.

1916.–1917. g. periodā 88. divīzijas sastāvs mainījās. Pie Drūkšu ezera pozīcijām 88. kājnieku divīzija uzturējās tieši divus gadus – no 1915. g. septembra līdz 1917. g. septembrim[51]. 

      Pionieru rotas tika nozīmētas pie kājnieku pulkiem. Pionieru virsleitnants Hanss Trobsts (Hans Tröbst), kurš atstāja memuārus, bija dienējis 77. rezerves divīzijas 147. kājnieku pulka 78. rezerves pionieru rotā. 77. divīzijas pionieri bāzējās Gudotišķu ciemā. 1915. g. beigās tā bija vienīgā pionieru apakšvienība divīzijā[52]. Pie katra kājnieku pulka tika piešķirts pa vienam pionieru pulkam (Zug), bet rotas komandieris pildīja arī divīzijas inženieru priekšnieka pienākumus. Protams, šādas kapacitātes pionieriem ļāva pildīt tikai padomdevēju un instruktoru pienākumus, visus nostiprināšanas darbus veica paši kājnieki vai norīkotās apakšvienības.

      Par norīkotajām vienībām jāsauc celtnieki, kuri piederēja tā sauktajiem mobilajiem pulkiem (Reiseregiment), kas sastāvēja no apakšvienībām – diviem atbalsta bataljoniem (Armierungsbattalion), katrā pa 1000 cilvēkiem, atsevišķiem atbalsta bataljoniem, landšturma bataljoniem un karagūstekņu bataljoniem. Šie kara spēki bija pionieru virsnieku “darbspēks”.

Rezerves vienībām, kuras veidoja rezervisti, bija noteiktās īpašības, ar ko tās atšķīrās no regulārās armijas daļām. Regulārās armijas daļas, it īpaši virsnieki un profesionālās armijas apakšvirsnieki, armiju izvēlējās apzināti, kā profesiju, tāpēc arī kara laikā viņi jutās “savās kamanās”. Kara laikā varēja ātrāk uztaisīt karjeru un savas zināšanas pielietot praksē, bet militārā rutīna bija ikdienišķa nodarbe, tikai nedaudz netradicionālajos apstākļos. Profesijas dienesta virsnieki varēja ātrāk nokļūt drošā un komfortablā štābā. Rezerves karavīri tika izvilkti no savas ierastās vides, pārtraucot studijas, izraujot no uzņēmējdarbības, apprecējušies karavīri – no ģimenēm. Sākumā viss bija skaidrs, bet, tiklīdz karš ieguva izturības kara raksturu, un it īpaši lielākoties bezjēdzīgajā ierakumu karā, karavīri kļuva nelaimīgi, maldināti un acīmredzami neapmierināti ar savu situāciju. Rezerves virsniekiem lielāka karjera nespīdēja, tāpēc arī viņi palika atstumti, parasti tika sūtīti uz amatiem, kam bija grūtāki apstākļi. Šī šķirtne acīmredzami sāka dominēt 1916. g. vidū, Rumānijai iestājoties karā Antantes pusē, visas cerības uz ātrām kara beigām tika sagrautas un attālums starp profesionāļiem un mobilizētajiem sāka pieaugt – atšķīrās cerības[53].

• Aizsardzības sistēmas evolūcija

1915. g. oktobrī–novembrī, norisinoties cīņām un aizstāvoties pret krievu pretuzbrukumu, karavīri mitinājās parastajā ierakumā ar traversiem, kurā nebija nekādas drenāžas sistēmas, tāpēc diezgan liela daļa tika appludināta ar lietus ūdeni. Paslēptuves tika izraktas ne pārāk lielā kārtībā, bieži izmantojot artilērijas uguns izraktās bedres. Rezerves vienības ātrā veidā izraka bedres, piesedza ar piecām rindām uz vietas esošo baļķu (pārsvarā artilērijas izgāzto) un apbēra tos ar zemi. 2/3 karavīru turēja aizsardzību, tikai 1/3 varēja strādāt. Glāba palīgvienības. Tikai 1915. g. novembra vidū, nedaudz apklustot cīņām un šaušanai, jau varēja iekārtoties “pieklājīgāk”, izveidojot ziemas nometnes[54]. Bija svarīgi radīt apstākļus cilvēku un zirgu izdzīvošanai aukstuma un mitruma apstākļos. Daba bija kļuvusi par lielāku ienaidnieku nekā pats ienaidnieks. Par laimi, krieviem radās tādas pašas problēmas. Sākās pozicionālais karš (vācu Stellungskrieg).

Laika gaitā kļuva skaidrs, ka tā saucamās ziemas nometnes pamazām kļūst par ilgtermiņa pozīciju, tāpēc tika uzsākta citu līniju ierīkošana. Tā kā nosaukumi variē, mēs centīsimies sniegt tabulu, kas izskaidrotu aizsardzības pozīciju iekārtošanas hronoloģiju.

Periods
10.1915.–12.1915.	Priekšējā (1. līnija)	Rezerves līnija
12.1915–03.1916.	Priekšējā (1. līnija)	2. līnija
04.1916–02.1918.	1. pozīcija	2. pozīcija	3. pozīcija

Vācijas armija parasti iekārtoja trīs aizsardzības pozīcijas (Stellung, sākumā dažkārt saukta par līniju – Linie, vēlāk šie divi termiņi atdalījās un ieguva atsevišķu, subordinēto nozīmi – pozīciju varēja veidot vairākas līnijas), kuru priekšā vēl tika ierīkoti novērošanas posteņi vai barjeras, sauca par priekšējo pozīciju. Priekšējā pozīciju, ko sauca par pirmo, armija ierīkoja 400–500 metru attālumā no ienaidnieka, tā sastāvēja no ierakumiem, kas ļoti reti bija aprīkoti ar lielākām slēptuvēm, ja vien fronte nebija nostabilizējusies uz ļoti ilgu laiku. Priekšējā pozīcija bija paredzēta ienaidnieka izlūkiem aizturēt un primārajam uzbrukumam noturēt, ienaidnieka uzbrukuma apjomam novērtēt. 1915.–1916. gada ziemā tā bija vienīgā, jo bija gaidāms, ka pavasarī karadarbības atjaunosies. Tā sastāvēja no nepārtrauktās tranšejas stāvošam karavīram bez šķēršļu posma, ar aizmuguri savienotās sakaru tranšejas (Annäherungsweg), kas, atstājot ienaidnieka redzeslauku, nomainījās uz parasto atklāto ceļu. Šie ceļi radās tāpēc, lai būtu iespējams pasargāt karavīrus, kas dodas ēst, no nejaušām lodēm, kuras krievu karavīri regulāri izšāva, mērķējot uz jebkuru, kurš pārvietojas atklātā vietā. Kad munīcija beidzās, vācu karavīri uzstādīja šķēršļus. Taču drīz vien krievi sāka izmantot šrapneļus, un bija jābūvē patvērumus, lai aizsargātos pret šīm briesmām no augšas. Cirvji, lāpstas, ko sākotnēji kājnieki mētāja kā nevajadzīgo balastu, ātri vien kļuva zelta vērti.

• 1915. g. beigu (agrīnais) periods

      Agrīnā posmā dažus kilometrus no priekšējās līnijas tika uzbūvēta rezerves līnija, kurā dzīvoja karavīri un tika iekārtotas noliktavas. Šādiem mērķiem ļoti piemērotas bija uz dienvidrietumiem un rietumiem vērstās Laukesas ezera virzienā lejupejošās nogāzes pie Ēģiptes (Wilkomjesto) apkaimes, kurās vācieši bija ierīkojuši sev “alas” – slēptuves, virs kurām tika iekārtoti ierakumi, kas vēl šodien ir redzami pie Ēģiptes baznīcas esošajā kapsētā. Vienlaikus arī kapsētā tika ierīkotas rezerves pozīcijas Smēlīnē[55].

      Šis improvizētās aizsardzības periods ilga līdz 1916. g. janvārim, kad kara raksturs no manevru pats par sevi mainījās uz pozicionālo. Tajā laikā Vācijas armija izgatavoja jaunās 1:25 000 mēroga kartes, kurās tika iezīmēta un vēlāk koriģēta taktiskā informācija. Pēc tam korpusa štāba virsnieki inženiera pavadībā noteica otro pozīciju (Zweite Stellung), kas bija jāuzstāda 5–10 kilometru attālumā no pirmās. Pozīcijas vietu noteica īpaša vadības grupa, kura ziemas laikā apceļoja apvidu ar kamanām un iezīmēja svarīgāko nocietinājumu virzienu. Pēc darba pabeigšanas un atbilžu uz jautājumiem saņemšanas divīzijas pionieru komandieris saņēma pavēli darbu izpildei. 77. divīzijas atbildības zonā viņam tika norīkots 1046. lidojošais pulks (I.R. 1046), 40. un 65. atbalsta bataljons, 23. landtšturma pulks un 42. karagūstekņu bataljons[56].

      Pirmo pozīciju šajā periodā veidoja pamatkaujas līnija (Hauptkampflinie), tāpēc tā tika ierīkota īpaši rūpīgi, izmantojot pēc iespējas izturīgākus materiālus. Kā liecina laikabiedri, šīs līnijas ierīkošana uzsākta 1915.–1916. g. ziemā, pionieru speciālistu uzraudzībā. Virsnieks visu paredzēto posmu sadalīja piecās daļās, norīkojot vecākos – vienu leitnantu un vecākos apakšvirsniekus. Līnija gāja blakus Turmantas–Zarasu ceļam. Tas būvniekiem bija ļoti labvēlīgs apstāklis, jo mazāk bija jāstrādā bezceļa apstākļos. Ļoti noderēja tikko sakārtotais ceļš un tilts. Zeme bija sasalusi, tāpēc sākumā iekura ugunskuru, kas sasildīja zemi un atviegloja darbu. Darbs ritēja lēni, katra ēka, kas tika uzsākta, būvēta un plānota, bija jāatzīmē kartēs. Sarkanā krāsa nozīmēja pabeigto darbu, zila – darbu procesā, bet brūna –  plānoto darbu. Divīzijai bija speciāla plānu un karšu nodaļa, kas veica šo svarīgo darbu. Tika izmantots arī aparāts (Lichtpausapparat), kas ievērojami atviegloja darbu. Darbus uzraudzīja divīzijas pionieru komandieris un viņa norīkotais vietnieks. Vācu armijas apģērbs nebija piemērots darbam, tāpēc vīrieši sarūpēja Krievijas armijas apģērbu, kas sastāvēja no virsnieku papaijas un aitādas mēteļa, ko iegādājās Viļņā. Tajā pašā laikā tika veikti darbi arī uz ceļa gar priekšējo līniju (apmēram kilometra attālumā no frontes līnijas nostiprināšanas, lai pirms atkušņa sākuma būtu iespējams atbalstīt aizsargus, kuriem uzbruka). Ziemas laikā tika uzbūvēti 12 tilti, kurus nosauca par Forstera vai Zendera tiltiem. Tika izveidoti arī atbalsta punkti, kas varētu izturēt krievu uzbrukumu pirmajās stundās, līdz ieradīsies rezerves. Šajā būvniecībā vairāk strādāja paši karavīri, karagūstekņu sagatavotos baļķus piegādāja divīzijas kokmateriālu piegādātājs, izmantojot artilērijas zirgus.

      Aizsardzības pozīcijas tika izstrādātas un pilnveidotas visā armijas stāvēšanas laikā, tāpēc tā visu laiku mainījās, remontējot un pārveidojot esošos nocietinājumus, būvējot tiltus, ceļus, šaursliežu dzelzceļus, mājas, būvējot nojumes, slēptuves, bunkurus, šķēršļus, satiksmes, apgaismojuma, sakaru un citus līdzekļus.

      1915. –1916. g. ziemā priekšējā līnija (vācu Vordere Linie), kas vēl tika saukta par 1. līniju, vēlāk no tās izauga pirmā pozīcija) sastāvēja no šaušanas lauka (Schutzfeld), tajā esošās šķēršļu joslas, aiz tās ierīkotā vienlaidus grāvja dažu desmitu metru garumā, aiz kura dažu padsmit–desmitu metru garumā tika ierīkota slēptuve, kas ar galveno ierakumu tika savienota ar sakaru ierakumu. Galvenā tranšeja ar aizmuguri tika savienota ar padziļinātajiem satiksmes ceļiem[57]. Tika uzskatīts, ka apšaudes laukam ir jābūt kilometru vai pat mazāk platam, lai šāvēji paspētu sagādāt ienaidniekam lielākas nepatikšanas, taču tajā pašā laikā ienaidnieka novērotājiem bija lielākas iespējas izlūkot aizsardzības pozīcijas un ar savu artilēriju nodarīt tām lielākus postījumus.

Darbs šajās pozīcijās bija īpaši bīstams, lielus zaudējumus cieta arī inženieru–pionieru korpuss. Priekšējās pozīcijās 1915. gada beigās pionieru rotu vadīja vicefeldfebels Kohs, kurš bija noklausījis rezerves virsnieku kursu. Apkārtnē dzīvojušie vācu artilēristi nezināja, kā oriģināli saucās viensēta, tāpēc viņi nosauca teritoriju artilērijas baterijas komandiera Willi vārdā, pievienojot vietējo galotni „–iški“ – sanāca “Wilischki”. 

      Lauzto priekšējo ierakumu līniju, kas papildināja pirms tam bijušos priekšējos ierakumus, sāka iekārtot vēl 1915. gada beigās netālu no Staro Dvoriščes esošā kalna, pionieru rotu vadot kapteinim Kristam.  Koncepcija tika paņemta no krievu aizsardzības sistēmas, kas pievērsa pienācīgu uzmanību šķēršļu joslas flangu apšaudei (vācu Flankierung von Hindernissen). Šie nocietinājumi, kā noteikts paraugs, tika nodemonstrēti arī neitrālo valstu militāro atašeju grupai, kurai piederēja Norvēģijas, Zviedrijas, Čīles, Ķīnas un Rumānijas militārie diplomāti[58].

      Otrā līnija, kas vēl tiek saukta par iekšējo līniju (Hintere Linie, Rűckwartige Linie), provizoriski tika ierīkota kā rezerves, ja pirmajai izlauztos cauri, kā iespējamā aizsardzības pozīcija atkāpšanās laikā. Dažreiz tiek izmantots nosaukums “rezerves”. Otrajai līnijai bija jāatrodas no priekšējās tādā attālumā, lai to nevarētu sekmīgi iznīcināt ienaidnieka artilērijas uguns, bet tajā pašā laikā ne pārāk tālu, lai otrā līnija varētu nākt palīgā pirmajai[59]. To ierīkošanas kvalitāte bija atkarīga no situācijas, taču bieži vien nopietnāka tika ierīkots tikai stratēģiski bīstamās vietās, pie ceļiem, krustojumiem vai vietās, kas bija īpaši ērtas aizsardzībai. Austrumu frontes gadījumā tām netika pievērsta liela uzmanība, jo krievu uzbrukumi bija nelieli, taktiskā rakstura.

      Šai pozīcijai bija vairākas priekšrocības un trūkumi: pozīcija tika ierīkota ievērojot 4765 metru attālumu no ienaidnieka baterijām, tādējādi pasargājot karavīrus no tiešā mīnu trieciena. Tomēr ienaidnieks varēja viegli paredzēt līnijas iešanas loģiku, un, uzsprāgstot tālāk šaujošajam artilērijas šāviņam, šķembas lidoja gar tranšeju, iznīcinot visu, kas bija to ceļā. Tamdēļ tika radīta jauna aizsardzības līnijas koncepcija, balstīta uz krievu karavīru nocietinājumu loģiku, kad ierakums tika izbūvēts zigzagā vai vienkārši lauztā līnijā, cenšoties panākt katra metra flankošanu, kā tas tika darīts pirmajā līnija. Tādējādi bija grūtāk noteikt nocietinājumu iešanas loģiku, izvairīties no lieliem zaudējumiem gareniskās šaušanas laikā, bija vieglāk cīnīties, kad ienaidnieks bija ieņēmis daļu no nocietinājuma. Šāds nocietinājums īpaši labi realizēja smago ložmetēju iespējas, aptverot šķēršļu joslas, atstājot vairākus ar šautenēm bruņotus šāvējus ložmetēja aizsardzībai. Tādā veidā pozīcijās varēja nolikt pastāvīgi mazāk karavīru, samazinot zaudējumus ienaidnieka artilērijas apšaudes dēļ. Taču visas pozīcijas pārprojektēšana prasīja vairāk laika, ne visur bija pieejami šāda veida iekārtām piemērotie apstākļi.

      Pirms kara Smēlīnes kalnā atradās baznīca, vairākas būves un kapsēta. Tā kā Smēlīne atradās tieši pašā Lietuvas-Kurša pierobežā, netālu no galvenā ceļa, šeit ik pa laikam apstājās ceļotāji. Bija zināms, ka, ceļojot uz Sanktpēterburgu, šeit bija apstājies arī Vācijas kanclers Otto fon Bismarks. Kalnu stipri nopostīja vācu 277.(?) mīnmetēju baterijas uguns vēl manevrēšanas kara laikā, kad kalnā aizstāvējās krievi[60]. Mājas bija bez jumtiem, lai tajās dzīvotu, bija daudz kas jāizdara. Strādājot pie baznīcas pielāgošanas dzīvošanai, ēkā trāpīja nejaušais šāviņš, kas nogalināja vairākus vāciešu pionierus. Pēc šī gadījuma vācieši vairāk neinteresējās par baznīcas ēku, visvairāk uzmanības veltot draudzes namam (Pfarrhaus). Ierīkojot slēptuves Smēlīnes kalnā (Unterstände), bija jāizrok 3,8 metrus zemes, kas bija smags darbs ziemas laikā, taču, izrokoties cauri nesenajam salam, bija iespējams rakties vieglāk, vēl jo vairāk tāpēc, ka zeme bija viegla. Darbs tika uzticēts landšturma bataljonam “Darmštate”, kas sastāvēja no trim rotām. Jāpiebilst, ka bija parūpējušies ne tikai par funkcionālajiem pārsegumiem un ieejām, bet arī par estētisko izskatu, izmantojot saglabājušos baznīcas elementus un dekoratīvos baļķus un kārtis, no kuriem izgatavoja ārējās detaļas, atpūtas lapenes, žodziņus, parādes vārtiņus un trūkstošās mēbeles. Šādu ēku arhitektūra bija vienkārša: sienas tika būvētas no bērza vai kāda vienkāršāka koka, pārsegs sastāvēja no trim viena otrai perpendikulāri noguldītajām baļķu rindām, uz kurām tika uzbērts pusmetrs zemes. Lodziņi un visas nišas tika izklātas ar sūnām, bet krāsniņa deva šim veidojumam siltumu un samazināja mitrumu. Viena slēptuve bija domāta nodaļai – 8 cilvēkiem.

      1916. g. sākumā Smēlīnes pozīciju iekārtoja rezerves kājnieku bataljons. Mazā ciematiņā viņa atrašanas vietas dēļ iekārtojās visa pilsēta: savu štābu uzturēja divīzijas artilērijas priekšnieks pulkvežleitnants fon Reitzenšteins (Freiherr von Reitzenstein), kājnieku brigādes štābs. Tālākā ziemas apstākļos ierīkojot tā saukto otro līniju strādāja viss manevru pulks (Reiseregiment). Darbs bija pretīgs, pozīcijas ne sev iekārtojušie karavīri bija nemotivēti, lielākā daļa karavīru bija gados vecāki. Ceļa nostiprināšanas un koksnes sagatavošanas darbi tika uzticēti krievu gūstekņiem – no Heilsbergas atvestajam 42. karagūstekņu bataljonam. Bataljonā klīda runas, ka, strādājot krievu artilērijas sasniedzamajā pozīcijā, tiek pārkāptas gūstekņu konvencijas un izcēlās bunts, kas gandrīz nebeidzās ar gūstekņu eksekūciju, un pēc tam tika nolemts bataljonu sadalīt mazās grupiņās un darbi sāka ritēt veiksmīgā virzienā.

      Cits pionieru pulks mitinājās Staro-Dvoriščes viensētā (šobrīd neeksistējošā apkārtne Lietuvas un Latvijas pierobežā starp Grendžias (lietuviešu Grendžia) un Kampotisa (lietuviešu Kampuotis) ezera, tieši uz bijušās Lietuvas-Polijas demarkācijas līnijas). Sākotnēji pionieru depo sastāvēja no nepabeigtām ēkām, tātad vispirms tika pabeigts ierīkot jumtus, cik necik vienkāršojot jumtu konstrukcijas no divslīpu uz vienslīpu, celiņus, pa kuriem visvairāk staigāja, bruģējot ar paaugstinātajiem dēļu bruģiem, lai varētu pārvietoties nenoķēzījoties kājas. Visu saimniecību un infrastruktūru uzsākts pielāgot frontes aizmugures vajadzībām: tiek celtas dzīvojamās mājas un nojumes, tiek uzkrāti līdzekli priekšējo pozīciju un pamatpozīcijas ierīkošanai. Lēmumu apmesties tieši šeit noteica ģeogrāfija: ciems atradās tālāk no priekšējām pozīcijām, bet grunts ļāva izbūvēt šaursliežu dzelzceļu uz Turmantu, tā te satikās vietējie ceļi, kas savieno aizmugures ceļu, Smēlīni, Gudotišķes, Turmantu un priekšējās pozīcijas.

      Vāciešiem iekārtojoties bija ļoti svarīgi, lai viņiem būtu pienācīga mājvieta, kurā viņi varētu ciešami dzīvot. Protams, vietējo iedzīvotāju un vāciešu dzīves standarti ievērojami atšķīrās, vēl jo vairāk, ka karavīru skaits bija daudz lielāks nekā vietējo iedzīvotāju. Vācieši parasti pārbūvēja vai vismaz aizlāpīja jumtus, pielāgojot dzīvei tā saukto “augsto stāvu” (jeb bēniņus, lietuviešu “aukštas” – tulk. piez.), sakārtoja logus un durvis, lai būtu vairāk siltuma, pamatus un sienu apakšu līdz logiem apraka ar zemi, ja bija nepieciešams – piebūvēja piebūves. Pirmajā ziemā viņi izmantoja vecās ēkas, noguldot cilvēkus uz plika klona, uzklājot nedaudz niedres vai siena, bet vēlāk, gada siltajā laikā, sāka būvēt ēkas, kas bija paceltas no zemes, tādējādi izvairoties no mitruma un aukstuma. Trūka visvienkāršākās petrolejas lampām, tāpēc cilvēki bija spiesti dzīvot tumsā.

      Svarīgi bija arī ceļi, pa kuriem varētu pārvietoties centru virzienā un gar fronti. Vietējie ceļi pārsvarā bija vienkāršākie zemes celiņi, kas līkumoja cauri laukiem. Ja vēlējās ērtākas komunikācijas, bija nepieciešams ne tikai ceļa segums, bet arī tilti pāri strautiem un purviem. Ziema šādam darbam bija ļoti piemērota, jo varēja pa ledu kaldināt pāļus, slapjās vietās nogādāt baļķus, kurus armijai bija sagatavojuši karagūstekņi. Vācieši nebija pieraduši pie tik dziļas sasalšanas, tāpēc nācās modernizēt pāļu dzenamās iekārtas, piestiprinot tās ar metāla karkasiem. Pirmajā ziemā būvniecībai nepieciešamā stieple tika piegādāta ar zirgiem, tāpēc loģistika bija neefektīva un zirgi krita “kā lidotāji”, jo īpaši, ka barības devas bija niecīgas[61].

      Artilērija pozīcijas ieņēma uz pauguriem, kur parasti atradās viensētas. Visbiežāk baterijas slēpuši pašās viensētās vai pozīcijās to tuvumā, maskējot ar šķūnīšiem un kūtīm. Problēma bija ceļi – to tajā laikā nebija, zemnieki ar saviem vezumiem vienkārši braukāja pa laukiem pa tikko pamanāmajām sliedēm ar ratiem vai ragavām, bet artilērijai šādi “ceļi” nebija piemēroti, it īpaši pavasara vai rudens atkušņa laikā.

      Ilgu laiku, kamēr dzelzceļš netika pārveidots no platā uz šauro, galvenā piegāde notika caur cara traktu. Zarasu pilsētiņa divīzijai bija īsta paradīze, kas ar aizmuguri bija savienota ar diviem svarīgiem ceļiem. Tika ievilkti arī sakaru kabeļi, lai radīja apstākļus divīzijas vadībai sazināties ar visām apakšvienībām.

      Cilvēki pozicionālajā karā tika pakļauti grūtai sadzīvei un rutīnai, vājākie neizturēja, izvēloties pašnāvību vai pilnīgi nesaprotamu uzvedību. 255. kājnieku pulka 4. rotas (77. divīzijas) gefreiters Bonhomme, kurš bija nosūtīts novērot ienaidniekus, pilnīgi negaidīti nolēma pārbēgt ienaidnieka pusē, norādot precīzākās savu draugu atrašanās vietas, kā rezultātā bija kritušo un ievainoto no krievu uguns. Acīmredzami, ka šādas nelaimes nebūtu notikušas, ja virsnieki vairāk uzmanības būtu veltījuši karavīriem un viņiem būtu bijis vairāk ar ko nodarboties. No otras puses, bija jāidentificē veidi, kā frontes karavīri varētu atpūsties, atgūties, lai izvairītos no pārguruma un nervu krīzes. Vispārējais princips bija divas trešdaļas dienestā, viena – rezervē. Tā kā katram pulkam bija sava atbildības lauks, divi pulka bataljoni bija ieņēmuši pozīcijas, viens bāzējas rezervē. Katrs frontē esošais bataljons trīs rotas turēja frontes līnijā, vienu rotu turēja savā rezervē. Katra rota turēja divus pulkus frontes līnijā, viens bija rotas rezervē. Kopvērtējumā pa tiešo frontē atradās tikai trešdaļa (12 pulki), citi 24 bija tādā vai citādā rezervē. Tā kā šī kārtība kļuva par rutīnas pamatu, šāds apakšvienību sadalījums atspoguļojās arī pozīciju izkārtojumā: ja divi pulki bija dislocēti pa tiešo priekšējos ierakumos, tad trešais iekārtojās slēptuvē, kas bija aiz kalniņa, meža, grāvī, līnijas tiešā tuvumā, bet jau izveidojot apstākļus pasildīties, apžūt, paēst vai nosnausties. Šāds aizsegums bija pa tiešo saistīts ar frontes līniju un rezervē esošo bataljonu. Vienkāršākos nocietinājumus (ierakumus ar brustvēru no ienaidnieka puses ar nelielu “plauktu” (berma inženieru valodā) ieroču un munīcijas nolikšanai vai lai atspertos ar kāju pretuzbrukuma laikā) karavīri ierīkoja ar vienkāršām lāpstām, izmantojot materiālu, ko sniedza tepat aiz muguras esošie mežiņi. Dabīgi, šādi mežiņi iztvaikoja jau pēc dažām dienām. Karavīri strādāja ar atdevi, pēc principa, kā sev uzklāsi – tā izgulēsies, jo bija paredzēts noturēties pozīcijā vismaz pusgadu, līdz nākamajam pavasarim.

      Apgādes dienestu vācu armijā veica rekvizīti – iesūtītie veiklie karavīri, kuri saņēma komandieru mēmo atļauju vienkārši aplaupīt iedzīvotājus, piesedzot tos no žandarmērijas vajāšanas. Šādu paražu diktēja nepieciešamība uzlabot savu sadzīvi un nerēķināšanās ar vietējiem iedzīvotājiem. Jāatzīmē, ka, ierodoties vāciešiem, valstī nebija nekādu varas iestāžu, tātad jaunie okupanti varēja saimniekot, kā vien vēlējās. Lietuviešu atmiņās laupījušie vācieši tiek pieminēti masveidā, pretēji virsnieku – džentlmeņu tēlam un II. pasaules kara kārtībai, kur lietuvieši tika uzskatīti par zināmā mērā svarīgiem un tika ievēroti noteiktie noteikumi. Tādā veidā ilgāk dislocētā armija nodrošināja sevi ar logiem, mājlopiem, mājputniem un citu īpašumu. Vislabāk dzīvoja vecākie komandieri, štābi, zemākajiem atstājot pārpalikumus. Tomēr situāciju uzlaboja draudzības un pazīšanās.

• 1916. gada ziemas darbi.

      Ziema janvārī beidzot pārklāja zemi un radīja apstākļus strādāt tur, kur citā laikā bija grūti piekļūt vai pietuvoties. Bija pienācis laiks loģistikas tīklu uzlabošanas darbiem. Turmantas dzelzceļa stacija kļuva par īpaši nozīmīgu objektu. Dzelzceļus un tiltus remontēja un pārveidoja gan militārās vienības, gan privātās kompānijas. Pietika ar 6 stundām, lai pa dzelzceļu sasniegtu Viļņā mītošo 1.armijas vadību. Četru nedēļu laikā Turmanta kļuva par pilsētu. Tajā darbojās landšturma apakšvienības, dzelzceļa rotas, karagūstekņu bataljoni, pastiprinājuma apakšvienības (Armierungstruppe), būvēja rampas, izbūvēja sliedes, būvēja nojumes un provianta teltis un noliktavas. Tika sabērti meža materiāla un dzelzceļa būvēšanas instrumentu kalni. Kopā ar Turmantas staciju tika izbūvēts nopietnāks ceļš no Turmantas uz Zarasiem, no šejienes – uz Utenu (vācu Uzjany), kurā iekārtojās XXXIX. korpusa augstākā vadība (kopā arī Oberosta teritoriālā apakšvienība), saskaņā ar Trobstu, 40 km attālumā no Turmantas. Reāli no Utenas līdz Zarasiem bija 49 kilometri. Tomēr tas, ka Utena no Viļņas bija sasniedzama caur Turmantu rāda, cik liela atšķirība tajos laikos bija starp dzelzceļu un ceļu. Jāatzīmē, ka dažu mēnešu laikā cariskais trakts tika pilnībā iznīcināts ar militārās apgādes līdzekļiem, tāpēc to nācās būtība atjaunināt.

      Kā arī tika sagatavota arī šaursliežu līnija, kam bija jāsavieno Turmanta ar priekšējām un pamata pozīcijām. Izbūvējot mazbānīti ar priekšējām pozīcijām, bija iespējams izmantot platā dzelzceļa uzbērumu, tāpēc darbi ritēja ātri, savukārt izbūvējot mazbānīti no Turmanas līdz Staro – Dvoreličes prasīja vairāk darba, jo bija nepieciešams uzbūvēt tiltiņus un pārbrauktuves. Pēdējo darbu vadīja ltn. Šulte (Schulte).  Mazbānītis veda no Rušiškēm uz ziemeļrietumiem, meta līkumu ap Kumpoča ezeru un sadalījās divos atzaros: viens veda virzienā uz Staro Dvorišču un Zarasiem, otrs pagriezās uz ziemeļiem virzienā uz priekšējām pozīcijām, kur savienojās ar atzaru, kas veda no platsliežu dzelzceļa pamatuzbēruma. Tādā veidā mazbānītis ļāva pārvietoties pa piefrontes līniju gareniski pa priekšējo un otro līniju un savienoja abas līnijas ik pēc dažiem kilometriem, aptverot artilērijas pozīcijas un citus svarīgus objektus. Līdz ar pamatlīniju izbūvi tika atvestas lokomotīves un vagoni, un transporta sistēma sāka darboties. Turmantā tika ierīkota šaursliežu dzelzceļa stacija, kas pārvaldīja paplašinājušos tīklu. To vadīja apakšvirsnieks Šindevolfs (Schindewolf), Trobsta rotai piederējušais virsnieks, pārvadājumus veica divi mašīnisti. Tā bija 77. divīzijas dzelzceļu sistēma, kas ļāva nodrošināt inženieru piegādi neatkarīgi no laika apstākļiem.

      Vislielākā 79. rezerves pionieru rotas inženierdarbu koncentrācija bija Staro Dvoriščes depo.  Jau 1916. g. sākumā, izbūvējot šaursliežu dzelzceļu uz Turmantu, šis pulks sāka veidot depo – inženiertehnisko iekārtu glabātuvi, kas apgādāja visus būvdarbus priekšējā un otrajā līnijā. Šī, var teikt, viensēta dažu ziemas mēnešu laikā pārvērtās par īstu pionieru parku (Pionierpark I), tas bija aprīkots ne tikai ar ērtām koka ēkām, bet arī ar betona slēptuvēm, kas aizsargāja personālu no artilērijas uguns. Šajā pionieru bāzē dzīvoja pulks, kas sastāvēja no 100 karavīriem un speciālistiem ar saviem zirgiem un dzelzceļu. Jau februārī karavīri apmetās lieliskajās jaunajās kazarmās, kas bija celtas no līdzeniem dēļiem, ar stikla logiem un pilnu iekārtojumu. Pionieru valstībā vēlāk tika uzcelta apakšvirsnieku māja ar viesistabu. Šoreiz vāciešiem izdevās atdzīvināt fahverka stilu, vēl vēlāk tika uzcelta ēdnīca.

      Smēlīnē komandēja leitnants Švarckopfs (Schwartzkopf), tur 1916. g. sākumā arī bija pionieru depo, kam nebija tādu komunikāciju kā Staro Dvorišče, visu varēja atvest tikai pa agrīnā periodā uzbūvēto rezerves līnijas ceļu ar tiltiem. Depo iekārtojās tur, kur šodien atrodas robežpunkts, un ir liels laukums. Pašā Smēlīnē, draudzes namā, valdīja ģenerālis Reitzelns. Smēlīni apkalpoja autokolonna un vezumi, kas brauca pa sakārtoto ceļu, Gudotišķu štābu ar vienībām savienoja tālruņa sakari. Loģistikas sakārtošana būtiski uzlaboja inženieru darba apstākļus[62]. Lietuvas zemnieku zirgi, kas pirmajos mēnešos gāja bojā tūkstošiem, sāka atkopties un pildīt viņu dabai atbilstošos pienākumus.

      Neskatoties uz lielo darbu tempu, tie tika veikti plānveidīgi, fiksējot paveiktos darbus un plānojot nākamos, ar pilnu atbildību, kontrolējot divīzijas vadībai. Pionieriem caur divīzijas štābu bija ciešs kontakts ar Dūkšta bijušo armijas pionieru parku.

      8. armija pielika lielas pūles, lai uzlabotu savu sakarus ar Vāciju, izbūvējot jaunu dzelzceļu, kas savienoja Tilzīti ar Šauļiem un Jelgavu (vācu Mitau), kur plānoja ierīkot armijas štābu. Šīs līnijas lielākais izaicinājums bija Dubīsas ieleja, caur kuru jau 1915. g. tika uzsākts būvēt un 1916. g. tika uzcelts Hindenburgas koka tilts, kas tagad pazīstams Līduvēnu (vācu poļu Lidowiany) tilta vārdā. Tajā laikā tas bija garākais koka tilts Eiropā, kas bija pacēlies 42 metrus virs Dubīsas. Šādā veidā nodrošinot loģistiku, no Austrumprūsijas bija iespējams sasniegt Obeļus (vācu Abele). Lai apvienotu abus šos platā dzelzceļa atzarus, bija pieņems lēmums caur Zarasiem izbūvēt jaunu dzelzceļu Turmanta–Obeļi, darbus uzticot karagūstekņiem. Šajā posmā bija paredzēts ierīkot vairākas stacijas, no kurām jau pa šaursliežu dzelzceļu varēja nokļūt starpdepo, no kurienes jau ar zirgu palīdzību varēja sasniegt frontes līniju. Paveicot šādu darbu, bija iespējams nodrošināt frontes stabilitāti, apgādi un ātru rezervju ierašanos. Tomēr jau pietrūka dienu, lai to paveiktu, bija nepieciešamas daudzas nedēļas un mēneši[63].

      Ainava bija mainījusies līdz nepazīšanai: uz kalniņiem izvietoto graustu vietā, nedaudz zemāk, tika uzceltas karkasa mājas ar dažādām modifikācijām, piemēram, paceļot tās no zemes uz betona pāļiem, ierīkojot artēziskās akas, slimnīcas, sporta un rotaļu laukumus, peldvietas katrai rotai, staļļus zirgiem. Tā radās piecpadsmit vai vairāk jaunu apmetņu, kas nebaidījās ne no mitruma, nedz arī no aukstuma.

      Divīzijas artilērija sākotnēji tika izvietota starp priekšējās un rezerves līnijas, šaursliežu dzelzceļa līniju izbūves laikā, tās tika paplašinātas līdz artilērijai otrajā kārtā, kad jau bija pabeigtas galvenās bānīša līnijas, kuras bija izvietotas gar aizsardzības līnijām.

      Apakšvienībām tika sadalītas atbildības zonas: Smēlīnes depo nodrošināja abās Daugavpils ceļa pusēs izvietoto Reinas apgabala frontes posmu, bet Staro Dvoriščes – 77. divīzijai piederošo posmu starp Smēlīnes un Turmantu, kas tika sadalīts Hesenes un Vestfālenes posmos.

      Izmainījās arī priekšējās pozīcijas. Pa naktīm tika izbūvētas stiepļu barjeras, veidojot 10-30 metru platas joslas ar ejām. Dienas laikā tika ražoti “spāņu jātnieki” – mobilie inženieršķēršļi, kurus novietoja izvēlētajās vietās pret krieviem, nostiprinot tos ar mietiem pie zemes. Šie šķēršļi tika izgatavoti 3–4 metrus garos un 1–1,5 metrus platos segmentos no koka un dzeloņstieplēm.

      Paši ierakumi pa to laiku jau bija sakārtoti, izklāti ar koku, aprīkoti ar aizsargjumtiņiem (Schutzenauftritt), nišām granātām un munīcijai. Īpaši rafinētā bija drenāžas sistēma, kas novirzīja ierakumos uzkrāto ūdeni uz zemāk esošajām krievu pozīcijām. Ierakumu sistēma sastāvēja ne tikai no grāvīšiem, bet arī no rokas pumpja, dēlīšiem, paneļiem un smilšu maisiem, kas aizsargāja galvas, aizsargājot neaizsargātās sistēmas daļas. Ierakumi parasti bija tukši, tikai ik pēc trim traversa posmiem bija pa vienam vērotājam, kurš ar periskopu (vācu Grabenspiegel) vēroja ienaidnieka darbības. No šā ierakuma uz ienaidnieka pusi un aizmuguri veda daudzas dažādas “šķērsielas”, kuras veidoja īstu labirintu. Lai būtu iespējams tajā orientēties, tranšejas, kas veda uz ienaidnieka pusi, bija marķētas ar melnu krāsu, bet tās, kuras veda uz aizmuguri – ar sarkano. Ierakumos uz paneļiem bija iezīmētas pulku un rotu robežas, ar zīmēm bija norādīts, kur atrodas slēptuve vai cits svarīgs objekts, lai būtu iespējams orientēties. Ik pēc 50 metriem bija īpašais trauksmes zvans, no kuriem slavenākais bija gāzes trauksmes paziņošanas zvans. Lielākā daļa tranšeju, kas veda uz aizmuguri, veda pavisam netālu, līdz avotam vai tualetei, bet vissvarīgākās – virzienā uz otro līniju. Salīdzinājumam var pateikt, ka 151. kājnieku pulka atbildības zonā pie Šventojas ezera vēl 1916. g. pavasarī ne visur bija sakārtota meliorācijas sistēma, un atkušņa laikā ierakumi un slēptuves pārvērtās ezeros un upēs, bet tranšejas, kuras nebija atbalstītas ar koku, vienkārši noslīdēja[64].

      Jāatzīmē, ka abas frontes līnijas neveica daudz naidīgu uzbrukumu, jo to uzdevums bija noturēt fronti. Tikai artilērija apšaudīja kādu pēkšņi izlīdušo karavīru. Noteiktajos attālumos tika ierīkotas ložmetēju ligzdas, nedaudz izlīdušās no ierakumu līnijas. Šāda būve sastāvēja no 75 centimetrus augstas un pusmetru platas nišas, pārklātas ar bruntsveru un 1,5 metrus augstu pārsegumu, kas sastāvēja no trim sakrustoto baļķu rindām: augšējā turēja augšējo zemi, otrā savienoja augšējo rindu ar apakšējo, apakšējā turēja velvi. Arī spraugas starp baļķu rindām bija aizbērtas ar zemi. Uz ienaidnieka pusi bija vērsta ambrazūra. Tās ir viss pirmās ziemas ierakumu arhitektūras kaleidoskops. Karavīri mitinājās slēptuvēs, kas bija iekārtotas uzreiz aiz līnijas esošo kalniņu ir mežiņu patvērumā.  Šādas slēptuves sastāvēja no nelielām “peļu alām”: izrakta bedre, stabu konstrukcija, uz kuru balstos tika uzceltas sienas un balsti, kurus no zemes aizsargāja horizontāli salikti biezi dēļi, bet no augšas bija trīs koka baļķu rindas, kas pārklātas ar zemi ar slīpumu – un tā arī visa slēptuve. Šāds pārsegums slikti pasargāja no lietus, nevarēja aizsargāt arī no precīzi aizmestajām granātām, kuras sauca par “Resno murmuli” (Dicke Brummer). Šādu slēptuvi varēja ietekmēt gan pa tiešo tieši uz jumta krītošais, gan pavisam tuvu zemē nokritis spridzeklis. Pirmajā gadījumā visam virsū iebruka pārsegums, bet otrajā gadījumā – uz iekšu sabruka tikai zeme ar sienas paliekām, bet rezultāts būtībā bija tāds pats, tāpēc kad radās iespēja, tika nomainīts pret betona pārsegumu.  Tomēr 1915. –1916. gada ziemā dominēja vecā tipa slēptuves, jo ienaidnieka uzbrukuma līdzekļi nebija ne precīzi, ne aktīvi.

      Lai gan priekšējā līnija tika nostiprināta, tai bija daudz trūkumu. Vispirms tā parādījās tur, kur karavīrs apstājās manevru kara laikā, tāpēc vieta nopietnākai aizsardzībai nebija piemērota vai tai bija daudz trūkumu, piemēram, ļoti šaurs apšaudes lauks, ierobežota redzamība vai nepiemērotā pozīcija patvērumam. Tāpēc tika dots rīkojums izrakt sistemātiski sagatavoto, ar dažādām konstrukcijām pastiprināto pirmo līniju (Erste Linie, Hauptverteetigungslinie), 50–75 metru attālumā no priekšējās līnijas, lai to neredzētu ienaidnieka priekšējās līnijās esošie artilērijas novērotāji. Tajā laikā, kad viena daļa karavīru raka ierakumus, citi pionieru uzraudzībā cēla dzeloņstiepļu aizžogojumus. Šai pirmajai līnijai vairs nebija taisnās līnijas kā priekšējai līnijai, bet gan lauztā, izmantojot staru fortifikācijas principu. Šādai līnijai visur bija flanga atbalsta iespēja, kas bija paredzēta ne tikai šautenēm, bet arī citiem uguns atbalsta pasākumiem.

      Aiz otrās līnijas, apmēram 50 metrus aizmugures virzienā, tika izbūvēts platāks ceļš, pa kuru droši varēja kustēties zirgu apgādes līnija (Feld Pferdebahn), kas nodrošināja visas būvniecības ar nepieciešamajiem materiāliem. Mazliet tālāk aiz tā jau bija izvietota bataljona slēptuvju līnija – tas ir bataljona vai citas apakšvienības komandpunkts. Par šādu komandpunktu varēja kalpot Smēlīnes komandpunkts: dzīvojamās ēkas adjutantiem, ordonantiem, ārstam un komandierim – viss iekārtots ne tikai ērti, bet pat arī grezni, ar sudraba un porcelāna traukiem, gleznām, mēbelēm no pilsētas un vīna pagrabu – kā franču pilī[65].

      Tieši tajā laikā, kad ziemas aukstums sasniedza savu kulmināciju, kas Lietuvā parasti notiek janvāra beigās–februāra sākumā, pionieri saņēma rīkojumu otrajā līnijā ierīkot betona bunkurus. Rīkojumā bija norādīts, ka vizdrīzāk pozīcijās būs jāpaliek daudz ilgāk, nekā tika plānots, un ka pozīcija iegūs ilgtermiņa pozīcijas pazīmju. Bija norādīts balstīties uz Rietumu frontes pieredzi, kas toreizējos apstākļos nebija pilnībā piemērojama. Uzdevums bija ļoti grūts, jo pilnībā aizsalušo zemi varēja rakt tikai ar spridzināšanas palīdzību, atstājot karavīriem iespēju tikai pabeigt darbu. Tādā veidā pionieriem bija daudz darba, ko nevarēja deleģēt nevienam citam. Vispirms bija jāizstaigā ar kājām visa līnija, jānovērtē situācija un jāizskaidro kājnieku komandieriem, kas un kā tiks darīts. Pēc tam sākās betonēšanas bedres sagatavošanas darbi: zemē tika izurbti urbumi, kuros vēlāk tika ievietotas šaujampulvera lādiņi un detonatori. Spridzināšanas darbus pavadīja kājnieku izdaiļojumi, līdz tika sasniegts nepieciešamais dziļums un formas bedre. Šo darbu izpildes laikā karagūstekņi jau gatavoja egļu dēļus, kas atkal tika sakrauti depo vietās. Tolaik tika gatavoti slēptuvju rasējumi, pēc kuriem kājniekiem bija jāiekārto sev savas slēptuves. Šim nolūkam tika palaists vesels izdošanas process, bet inženieru rotas “tehniskajā birojā” parādījās vēl divas “amata vietas”. Piegādes darbi noritēja labi organizēti, jo tos uzraudzīja apakšvirsnieks Štamms (Stamm), kurš miera laikā pildīja būvdarbu vadītāja asistenta pienākumus. Augstākā štāba, kas tika saukts par “Stopi”, iesūtītās instrukcijas un rasējumi tika apzīmēti ar jautājumiem un ieteikumiem, uz tiem tika atbildēts vai tie tika ņemti vērā, instrukcijas tika pilnveidotas un uzlabotas. Tobrīd tika gatavotas nojumes, lai apsegtu betonēšanas darbus un uzturētu sacietēšanai nepieciešamo temperatūru. To izgatavošanai no kājnieku starpa katram pionieru parkam tika atrasti 20–30 galdnieki, kuri visu, kā pienākas, izgatavoja no 30 cm platiem egļu dēļiem pēc rasējumiem un tehnoloģijām, savienoja kopā un devās atpakaļ uz savām vienībām.

      Toreiz tika gatavots metodiskais materiāls betonēšanas darbu izpildei. Pats vecākais ltn. Trobsts sagatavoja “Betonēšanas ceļvedi (Anleitung zum Betonieren)”, katra rota saņēma aprakstu ar rasējumiem.

      Bija problēmas ar granti. Grants mašīnas, kas gatavoja ceļu remontam nepieciešamos materiālus, nespēja ierasties četru nedēļu laikā, tāpēc tika pieņemts lēmums akmeņu skaldīšanai izmantot karagūstekņus. Tas ilga daudz laika, tāpēc sūtāmā cementa kaudzes pieauga, par laimi jau bija sagatavotas nojumes cementa uzglabāšanai. Priekšējās līnijās nebija iespēju izliet betona bunkurus, tāpēc tika nolemts ražot betona plāksnes, precīzāk, blokus, no kuriem vēlāk jau varēja “salaist” būves. Šim nolūkam Staro Dvoriščē bija izveidota “betona plākšņu rūpnīca”, kas sāka darboties jaunā piebūvē pie virtuves, lai uzturētu nepieciešamo temperatūru. Blokiem bija jābūt ar tādu svaru, lai tos spētu pacelt viens vai divi karavīri, tātad 15 centimetrus biezi un 60×60 centimetrus lieli. “Fabrikā” tika izgatavotas veidnes, kurās vienlaikus varēja ieliet 25 plāksnes. To iekšpusē tika ievietoti plāni dzelzs stieņi, kas bija krusteniski sasieti ar stiepli. Pēc šādas veidnes izgatavošanas tā devās uz speciālo noliktavu, kur tā tika piepildīta ar cementa un smilšu maisījumu. Plāksnes sanāca tik akurātas, ka varēja ar tām bruģēt ielas. Pionieri bija tik lepni par savu produkciju, ka uz katras plāksnes atstāja zīmi: “R. Pi.K. 78”, ko tulko “Reserve Pionier-Kompanie 78”.

      Taču plāksnes izgatavošana vēl neko nenozīmēja, karavīru attieksme pret jaunumu bija skeptiska, viņi atrada visādus attaisnojumus nekā nedarīšanai. Bija nepieciešams rādīt viņiem piemēru, divīzijas komandiera pavēlē ierakstot nepieciešamību uzraudzīt jaunumu. Pirmās 25 plāksnes nokļuva izmēģinājumu fāzē.

      Divīzijas rezervi veidoja neliela kavalērijas eskadriļa un jēgeru bataljons, kuru nepieciešamības gadījumā varēja papildināt ar “lidojošo pulku” – speciālo taktisko pulku, ko vadība norīkoja uz problemātisko bāru.

      Dienēšana šādā pulkā tika uzskatīta par visbīstamāko un neērtāko Austrumu frontē, jo šādai vienībai nebija pastāvīgu dzīves apstākļu, tā pastāvīgi mainīja dislokācijas vietu un atradās tur, kur bija vislielākā iespēja iet bojā. Šāds lidojošais pulks uz laiku tika piešķirts arī pie 77. rezerves divīzijas. 585 Rezerves maiņu pulks (Reserve-Erzatz-regiment 585): ieradies uz trim mēnešiem, divu nedēļu laikā tik tikko paspējis iekārtoties rezerves pozīcijās, kad pēkšņi tika pārdislocēts uz jaunu bāzēšanas vietu. Tādi pulki tika aizmirsti arī piešķirot pateicības vai apbalvojumus, jo neviens divīzijas komandieris nejuta pienākumu par tiem rūpēties, neizprata, kādas grūtības vienība bija piedzīvojusi iepriekšējās dienēšanas vietās.

      Tajā laikā, kad daudz dažādu iemeslu dēļ nebija iespējams daudz ko izdarīt, pionieri organizēja veikalu: ieguldot 5000 markas, sapirka dažādas preces Vācijā un ar 5 procentu piemaksu “savējiem”, bet ar 10–15 procentu – “svešajiem” Staro Dvoriščē organizēja dažādu preču pārdošanu, kas ļāva uzkrāt diezgan labu kapitālu. Organizēja šo procesu bijušais grāmatvedis Krausbergs, kura darbību kontrolēja iepirkumu komisija apakšvirsnieka Eversa vadībā. Veikalā, kas oficiāli saucās “78 Rezerves pionieru rotas veikals (Cantine)”. Tur varēja iegādāties alu, Ziemassvētku dāvanas un citas preces. Veikals ātri iekārtoja savu filiāli Smēlīnē, pie galvenā ceļa.

      Tā kā laika apstākļi nebija piemēroti betonēšanai, to novērošanai tika izveidota “meteoroloģiskā stacija”, kura imitēja gaisa novērošanas darbus, laižot gaisā balonus (Feldwetterwartestation). Visi gaidīja labvēlīgu laiku, lai uzsāktu betonēšanas darbus otrajā līnijā. Toreiz gan bija jāatbild uz vienkāršu jautājumu, kā pasargāt jau uzbūvētās slēptuves no “pāršaušanas” (Unterschießen). Jo saskaņā ar piedāvāto tehnoloģiju, vispirms bija jāizlej betona pamatne un tajā jāiebetonē koka pāļi, tāpēc pāļiem bija jābūt tā kā uz šķīvja saliktiem. Šāds risinājums šķita diezgan sarežģīts, daudz vienkāršāk bija visu slēptuvi uzbūvēt no koka, bet no augšas uzliet betona konvekso pārsegumu (Betondach, Beton-Haube). Par laimi, vāciešiem bija laiks apspriest betonēšanas formu, jo daba joprojām neļāva pāriet pie izpildes. Tika uzjautāts sniegt vairāk informācijas par Rietumu frontes pieredzi.

      Ļoti svarīgi bija sakari. Vispirms tika izmantoti vadi, tie tika izvadīti starp visām vienībām, divīzijai bija to bija vesels kilometrs, bet tie bija ļoti neaizsargāti, īpaši apšaudes zonā, tādējādi nodrošināja sakarus uz 25-75 procentiem… Tika izmantoti arī baloži. Šī transportlīdzekļa uzticamība bija 99 procenti. Bija arī gaismas signāli, kas īpaši izmantoti artilērijā, bet, izmantojot sveces liesmu, viss bija atkarīgs no vēja un citiem apstākļiem. Tādā veidā bieži nācās paļauties uz sūtņiem, par kuriem stāstīja leģendas[66]. Zinot, kāda ir šādu ziņojumu cena, visdrošākā bija tālruņa sistēma, kas ļāva ne tikai saņemt un nosūtīt ziņojumus, bet nodrošināt karavīriem vismazāko ziņu, kas tika pārraidīta virsnieku klātbūtnē. Artilēristiem bija savs atsevišķs tīkls.

      77. rezerves divīzijas artilērijas priekšnieks bija pulkvedis Racenšteins, kurš, kā jau minēts iepriekš, bija rezidējis Smēlīnē, komandējis divus rezerves artilērijas pulkus, katrā pulkā bija 6 artilērijas baterijas pa četriem lielgabaliem, kopā 48 lauka lielgabali un 12 smagās lauka haubices. Arī artilērijai bija savi darbi. Pirmkārt, frontei stabilizējoties, bija nepieciešams sagatavot aizsardzības plānu, saskaņotu ar kājnieku plāniem. Tam vajadzēja labu izlūkošanu, ko vislabāk varēja nodrošināt izmantojot aviācijas palīdzību. Tas tika izdarīts, tātad artilēristi lieliski zināja, kur un kādi lielgabali ienaidniekam ir. Tādā veidā inženieri varēja viegli aprēķināt, kādā attālumā ienaidnieka uguns varētu būt bīstama un efektīva.

      Artilērijai bija jābalstās uz paceltu novērošanas balonu, skaņas un artilērijas mērījumu datiem, pilota nodoto informāciju un ļoti retos gadījumos – uz datiem no pašas apkārtnes[67]. Mērījumi tika veikti, balstoties uz skaņas ātruma aprēķinu, aprēķinot starpību starp vizuālajiem un skaņas datiem, saskaņā ar tabulām.

      Divīzijai bija sava lidmašīna Fokker D.II, Nr. 1532. Tās mērķis bija koriģēt artilērijas uguni, līdz ienaidnieka baterija tika iznīcināta izmantojot radiogrammu. Protams, arī krievu karavīri zināja, ka drīz sagaidīs atbildi, tāpēc, sajutuši, ka ir aizķerti, steidzās mainīt pozīciju. Vācu artilēristi acīmredzami pārspēja krievus ar savu prasmi izmantot tehniskās priekšrocības, taču viņiem bija ļoti ierobežoti cilvēkresursi 1:4. Tomēr ar to pietika, lai saglabātu līdzsvaru. Taču artilērijai bija jācīnās ne tikai ar ienaidnieka artilēriju (pretuguns), bet arī ar ienaidnieka kājniekiem. Šim nolūkam bija paredzētas divas funkcijas: aizprostošanas uguns (Sperrfeuer) un iznīcināšanas uguns (vacu Vernichtungsfeuer). Šīm divām funkcijām bija nepieciešama mijiedarbība ar kājniekiem[68]. Kājnieku pozīcijās vācieši šāvuši reti, vairāk tāpēc, lai ienaidnieks nejustos pārāk atslābinājies. Tikmēr postošo uguni bija paredzēts palaist tad, kad ienaidnieks sakoncentrēs savus spēkus ierakumos pirms uzbrukuma, to izmanto starp savu un ienaidnieka līnijām, veidojot spēku koncentrāciju izvēlētajās zonās. Aizsprostošanas uguns tika izmantota tad, kad ienaidnieks jau pārvietojās apšaudes zonā. Tādā gadījumā viss bija atkarīgs no tālruņa sakariem, kas garantēja mijiedarbību un sekunžu precizitātē savienoja artilērijas un kājnieku darbības. Krievu karavīri mēdza uzbrukt naktīs, kad neko nevarēja redzēt. Šim nolūkam tika izmantotas krāsainās raķetes. Saņemot sarkano trauksmi, artilērija šāva bez komandas, ar pilnu baterijas jaudu no 5 līdz 10 sekundes, pretējā gadījumā ienaidnieks varēja izbēgt no aizprostošanas uguns.

      Priekšējās kājnieku pozīcijas tika sadalītas 77. rezerves divīzijas frontē trijos sektoros, ko nosauca Hesenes, Reinzemes un Vestfālenes vārdā. Ienaidnieku pozīcijas, katrs to zars tika nosaukts vārdos, kā arī mežiņi, pauguri, salas utt., lai varētu saprast, par ko ir runa. Vācu kājnieku rotas komandieris priekšā stāvošos krievu karavīrus zināja ne sliktāk kā savējos – viņa rokās pastāvīgi tika atjauninātas fotogrāfijas. Palielinātās shēmas bija pieejamas visiem karavīriem, dažas bija izkarinātas pat ierakumos.

      Saņemot informāciju, ka krievi var naktī uzbrukt, pozīcijās tik izsludināts paaugstinātās gatavības stāvoklis: tas nozīmēja pastiprinājumu gan kājniekiem, gan “dežūrējošajai” artilērijai.

      Rezervju izmantošana tika saistīta ar riska apmēru. Ja paredzēts uzbrukt tikai vienas vai divu divīziju atbildības frontei, galvenās rezerves netiks izmantotas, pietiks ar jau frontē esošajiem spēkiem vai piešķirot korpusa rezervi, izmantojot norīkotās blakus esošo divīziju baterijas. Šāda kārtība ļoti noplicināja divīziju un darīja to tajā laikā ļoti neaizsargātu[69].

      Līdz ar pavasara atnākšanu pozīcijās sāka valdīt “kaut ko” gaidīšanas noskaņojums. Pieaug vadības vizīšu skaits, ieradās armijas komandieris, Zarasos parādījās jauns norīkots lidojošais pulks. Uzsvars uz aizmugures pozīcijām – tātad tiek gatavots krievu uzbrukums. Bija jūtama sarosīšanās piegādēs – fronti sasniedza daudz Rietumu frontes jaunumu, sāka plūst Belovežas meža koksne.

      1916. g. pavasarī sāktas labot sākotnējā perioda kļūdas: tiešos gaiteņus peļu alās nomainīja traversi, atsevišķas ieejas sāktas dublēt, lai vienai iebrūkot būtu iespējams izlīst pa citu. Frontes aktivizēšanās noskaņojums mudināja cilvēkus strādāt ar dubulto dedzību. Bija pienācis laiks, kad varēja ķerties pie betonēšanas. Vispirms ķērās pie novērošanas posteņu nostiprināšanas, jo šīs pozīcijas bija viegli cauršaujamās. Galu galā tajā laikā, kad pretinieka artilērija sāka masveida bombardēšanu, lielākā daļa karavīru bija paslēpušies savās slēptuvēs, tikai novērotājiem bija jāpaliek posteņos, lai nepalaistu garām momentu, kad ienaidnieka uguns “pierims” un parādīsies ienaidnieka kājnieki. Novērotājam bija zibenīgi jāinformē artilērija pa tālruni un jākoriģē uguns. Pat arī savējā artilērija spēja pirmos šāvienus palaist “pārāk tuvu”, tātad novērotājs varēja saņemt uguni no priekšpuses un “no aizmugures”, tāpēc viņa pozīcijai bija jābūt maksimāli aizsargātai. Šādos gadījumos īstais kungs bija bataljona komandieris, jo augstākai vadībai bija atlika tikai novērot situāciju.

      Betona B tipa “redzētuves” tika montētas ierakumos ar uzreiz sagatavotajām ligzdām kabeļiem un trauksmes signāliem. Uzbrukumam gatavojās arī lauka lazaretes, aizsūtot uz aizmuguri visus viegli ievainotos un slimos. Štābi, nojumes gatavībā. “Viņu” atnākšanai ir gatavi. Ir pienācis laiks izlūkdienestiem noteikt, kad uzbrukums sāksies. Ne velti izlūki saukti par ziņu virsniekiem (Nachrichtenofficiere) – savus secinājumus izdara no daudzuma ziņām, kas iegūtas, gan novērošanas, gan gūstekņu, gan pārbēgušo liecību, gan citos veidos. Pārsvarā pārbēga poļi un ebreji. Nu un beidzot par plānoto uzbrukumu liecināja masveida rezervju piesaiste, ko nebija iespējams nepamanīt.

      Gatavošanos uzbrukumam pabeidza dokuments (Denkschrift) – atgādne, kurā bija apkopoti visi nepieciešamie dienesti, lai aizsardzības sistēma funkcionētu kārtīgi un efektīvi[70].

      Cenšoties pienācīgi sadalītu pienākumus, frontes teritorija tika sadalīta pēc divīzijām, katru no tām atdalot ar aizsardzības līnijām – I. un II. Tikai stipri aizmugurē bija noteikta robeža, aiz kuras valdīja aizmugures zona (Etappen-Gebiet). Tādā veidā divīzijai bija sava teritorija, kurā tā varēja brīvi rīkoties pēc saviem ieskatiem bez vadības lielas iejaukšanās, kā tāda satrapija Persijas impērijā. I līniju pilnībā pārvaldīja karš, to sauca par kaujas zonu (Gefechtsbezirk), šeit nekādi civiliedzīvotāji nedzīvoja. Šajā zonā bija noslīpēts aizsardzības plāns, kurā tika izskatīti visas iespējamās krievu uzbrukuma formas, kā kaut kādā basketbola laukumā, tika apspriestas ienaidnieka darbības un atbilde uz tām. Piemēram, 77. rezerves divīzija bija paredzējusi 6 iespējamos scenārijus. Protams, visu nekad nebija iespējams paredzēt, taču šāda sagatavošanās ļāva labāk sagatavoties iespējamajam uzbrukumam un noslīpēt aizsardzības pozīcijas, pateicoties šo štābu spēlēm. Pionieri, piemēram, analizēja scenāriju, saskaņā ar kuru visa pirmā līnija tika zaudēta, un kā organizēt otrās līnijas aizsardzību, kā to nodrošināt, caur kurieni tai piebraukt, kā pārdislocēt artilēriju utt. Tika domāts, ka pirmā līnija noturēs četras nedēļas, tātad pa šo laiku bija līdz galam jāpabeidz otrā pozīcija, lai atbildētu uz visiem svarīgajiem militārajiem jautājumiem[71].

      Tikmēr aiz otrās līnijas, pašus Zarasus ieskaitos, jau ritēja dzīve. Šo teritoriju pa tiešo pārvaldīja Zarasos darbojusies komandantūra (vācu Ortskommandatur). Šis apgabals tika sadalīts mazākajos leitnanta pārvaldītajos rajonos, kurus kopīgi vadīja 77. rezerves divīzijas zemkopības priekšnieks (Wirschaftsofficier dr 77. Reserve-Division). Visi līdzekļi tika rekvizēti un turēti kopīgi, remontēti un izsniegti centralizēti, tātad visa piefrontes ekonomika bija divīzijas rīcībā. Šos līdzekļus izmantoja arī armijas daļas, kuras iecerējušas kaut ko “izdarīt” savā atrašanās vietā. Pat pārtikas devas armijai un zirgiem bija smieklīgas, tāpēc rūpes par sevi bija nevis greznība, bet nepieciešamība. Vēl jo vairāk, ka drīzumā atnāca pavēle ​​būtībā atteikties no pārtikas un barības piegādes no Vācijas, paļaujoties tikai uz vietējiem resursiem. Pavasarī piegāde, lai arī ļoti ierobežota, vēl notika. Vienam karavīram tika piešķirts 100 grami gaļas dienā, un tas bija tikai “gaļas dienās”, jo bija arī “zivju dienas”. Protams, rotas saimniecība tika uzraudzīta un kontrolēta, ko rota nopelnīja savā saimniecībā, tai komisija atskaitīja no pārtikas devas un deva mazāk pārtikas, šāda kārtība veicināja viltību turēt mājlopus nomaļākās vietās. Ar kritušo un slimo zirgu gaļu ēdināja karagūstekņus, visu, kas bija piemērots tauku ražošanai – žurkas, peles (arī bojāgājušos ienaidnieka karavīrus ieskaitot) – tika vārīts, bet no iegūtās masas tika izgatavotas attiecīgās smērvielas. Kā arī medību organizēšanai tika iecelts medību virsnieks, kurš organizēja medības palikušajos mežos un pļavās, ar to produkciju bagātināja karavīru galdu. Protams, karavīri arī medījuši, lai gan arī viņus ķēra lauka policija: kara laikā tā nebija tik strikta un bija vieglāk uzpērkamā.

      Divīzijas sanitārā daļa tika sakārtota priekšzīmīgi, jo atbilda divīzijas komandiera prioritātēm. Pateicoties viņa rūpēm, bija izveidoti apstākļi karavīriem atgūties – tika ierīkots atpūtas nams, kur lielu uzmanību veltīja pārtikai, kas tika rekvizēta no vietējiem zemniekiem; tos, kuri nebija paspējuši piegādāt olas un citus spēku atjaunošanai nepieciešamos produktus, sodīja ar sodiem. Vispārīgi vācieši rūpējās tikai par sevi un Vācijas interesēm. Ģenerālis Pauls fon Hindenburgs 1916. g. pat izdeva vairākus rīkojumus, kuros nosodīja tos, kuriem vietējo iedzīvotāju intereses bija augstākas par savējām. Dzimtene un armija – vienīgā bagātība. Viņš to sauca par Saimniecisko cīņu (Wirtchaftskampf)[72]. Vietējiem piespiedu kārtā tika ievesta kultūra. Karavīriem tika izveidoti apstākļi atpūsties, iekārtota lasītava, rakstīšanas un spēļu istabas, tika uzcelts liels kinoteātris, bordelis un pat īstais teātris. Arhitektūras ziņā tas bija saglabājis pareizticīgo koka arhitektūras formu, bet izdarīts ar mīlestību un gaumi[73]. Tomēr viss šis komplekss darbojās pēc piespiedu mehānismiem – karavīriem bija jādodas uz Zarasiem, jāapmeklē šeit dažādas iestādes, arī misu. Novoaleksandrovska, jeb, kā vācieši to mīlēja dēvēt, – NOWO (Nowo) bija mainījusies līdz nepazīšanai – parādījās daudz dažādu iestāžu ar izkārtnēm. Tika organizēti sporta svētki, ziemā – slidotava. Ezerā tika rīkotas arī regates un šaušanas sacensības, darbojās dažādas virsnieku un karavīru organizācijas un klubi. Atvaļinājumā aizbraucošie karavīri vienā dienā varēja dabūt visu, kas bija nepieciešams dodoties mājās. Tika uzskatīts, ka karavīram ir jājūt lepnums un dzīvesprieks. Zaudējumi divīzijā nebija lieli – reti pārkāpa 10 cilvēkus mēnesī, tāpēc dažos mēnešos divīzija kļuva par lielu tuvu ģimeni[74].

      Jauniesaukto sagatavošanai tika organizēta apmācības vienība (Feldrekrutendepot), kuru vadīja majors Erdmans (Erdmann), kas divus-trīs mēnešu sagatavoja rekrūšus dienestam. Tika izveidotas mācību baterijas un mācību rotas, tika organizēts kursi šautuvē (kājniekiem un artilērijai), gāzes uzbrukumu mācības, mīnmetēju kurss, lauka mācības, ieroču mijiedarbības sagatavošanai tika izveidotas arī dažādas mācību klases.

      Vācieši uzbūvēja ar malku kurināmo elektrostaciju, no kuras tika nodrošināti apgaismojuma prožektori, transformatori. Tās apkalpoja speciālie virsnieki. Vēlāk elektrība sasniedza visas ēkas un slēptuves[75].

      Vācu karavīri lielu uzmanību pievērsa darba zirgu un zirgu kopšanai. Pirmajos mēnešos masveidā kritušie zirgi tika izmitināti izcilos staļļos, ​​darbojās zirgu veterinārais dienests, to zaudējumi bija nelieli, un ganāmpulki ātri atkopās, īpaši saulei uzsildot. Lielākā daļa ērzeļu bija kastrēti, tātad ķēves radīja pēcnācējus tikai no labākajiem šķirnei atstātajiem ērzeļiem.

      Karavīri pa vasaru veica visus lauku darbus kā mājās, jo bija jāparūpējas par barību. Kā arī makšķerēja, pārsvarā ar rokas granātu palīdzību. Lai gan tas bija aizliegts, nebija neviens, kas to kontrolētu, tāpēc uzvedās barbariski, maskējoties, protams, ar cīņu ar  ienaidnieku, kurš esot nostiprinājies ezermalā.

      Pat atkritumu savākšana tika organizēta tā, lai varētu pārstrādei nodot visus iespējamos atkritumus, it īpaši papīru un metālu, jo tas ļoti pietrūka.

• 1916.–1918. gada laikaposms

      Aizsardzības pozīciju tālāka attīstība notika, uzlabojot aizsardzības pozīcijas. Tādā veidā termins “līnija” vairs netika uzskatīts par pašsaprotamu un tika aizstāts ar terminu “I. pozīcija” (I Stellung). Pozīcijā varēja būt vairākas līnijas, vispirms bija 1. (priekšējā) un 2. (palīglīnija) līnija, kurās slēptuvēs mitinājās pulka karavīri pa tiešo tuvu priekšējai līnijai. Priekšējā līnija, kā jau bija rakstīts, attīstījās, izbūvējot aizsardzībai vairāk piemēroto regulāro sistēmu ar zigzagā ejošajiem ierakumiem, tādā veidā I. pozīcija sastāvēja no 2–3 līnijām, bet reizēm – pat vēl vienas – starplīnijas (vācu Zwischenlinie). Šādi dziļi ešelonētie nocietinājumi tika ierīkoti tikai īpaši ticamās uzbrukuma vietā, ko sauca par aizbīdņa pozīciju (vācu Riegelposition): šādu vietu aizsardzībai karavīri varēja izvēlēties tikai īpaši bīstama uzbrukuma laikā. Līdzīga attīstība piemeklēja arī otro pozīciju, kas bija paredzēta izrāviena apturēšanai. Tā arī varēja sastāvēt no divām līnijām. Aizsardzības loģika bija tāda, ka, ienaidniekam spēcīgi paspiežot, pirmās pozīcijas līnijas uz brīdi apturētu pretinieku, līdz viņš noguris sasniegtu otro pozīciju. Tomēr tas vēl nenozīmētu, ka pirmā pozīcija ir zaudēta, svarīgi, lai sagaidot pastiprinājumu, būtu gatavi uzbrukt ienaidniekam no pirmās pozīcijas flangiem. Tādā veidā priekšējā pozīcija bija jāpielāgo aizsardzībai ne tikai no frontes, bet arī no flangiem, veidojot daļēji autonomas kaujas mezglus (vācu Gefechtstelle), kas izrāvuma gadījumā pārvēršas par flanga pozīcijām pretuzbrukumiem. Reizē bija svarīgi bija sākt gatavot vai paredzēt trešās pozīcijas vietu, kurai uzbrukuma ieilgšanas gadījumā ātri bija jākļūst par otro pozīciju. Šī nedaudz sapīta ideja bija balstīta uz kaujas pieredzi no lielajām cīņām un tika izmantota ilgstošo ​​​​aizsardzības pozīciju ierīkošanai arī Otrā pasaules kara laikā. Interesanti, ka šāda teorija praksē šķita vēl vairāk mulsinoša, jo teorētiski aprēķinātās līnijas vēl tika izvietotas, ņemot vērā reljefu, ezerus un mitrājus, piebraucamos ceļus un redzamību[76].

      Šo mulsinošo labirintu papildināja vairāki jauni objekti. Papildus jau minētajiem komandpunktiem sistēmā parādījās labi fortificēto “redzētuvju”, īpaši svarīgas bija artilērijas koriģētāju “acis”, no kuru prasmēm bija atkarīga šaušanas efektivitāte.

      1916. g. pavasara beigās, gruntij ​​izžūstot, abās pusēs sākās mīnu karš. Iniciatīva piederēja augstākajai vadībai. Bija izdomāts iebiedēt krievus, parokoties zem visas “neviena zemes” zem krievu pozīcijām un nolikt mīnu, kas uzspridzinātu priekšējās līnijas karavīrus. Īpaši liela veiksme gaidīja tad, ja būtu iespējams parakties zem tranšejas vairākās vietās. Drīzumā mīnu karš kļuva par galveno izklaidi. Panākumi bija atkarīgi no tā, kurš pirmais dzirdēja ienaidnieku rokoties, kā arī no grunts un ūdens. Ļoti noderēja speciālā klausīšanās iekārta (vācu Abchorchapparat), ar kura palīdzību bija iespējams klausīties, ko runā ienaidnieki[77]. Informācija tika tulkota vācu valodā un tālāk kopīgota ar visiem, kam tā bija jāzina.

      Lai gan viss gāja diezgan labi, divīzijas cīņas sparu sāka vājināt militārās vadības bailes no karavīru lojalitātes. Cieta ne tikai slāvi, bet arī elzasieši, vispārīgi ņemot – Elzasas – Lotringas izcelsmes karavīri, kuru vēstules 1916. g. bija liks pārbaudīt apakšvienību komandieriem, kā arī un Šveices pierobežas izcelsmes karavīriem bija aizliegts braukt atvalinājumā – baidījās, ka viņi aizbēgs uz neitrālo Šveici[78]. Tas pats notika 1917. gada sākumā arī ar Šlēsvigas – Holšteinas dāņiem, kuri dienēja Vācijas impērija armijā[79].

• Nocietinājumu identificēšana un funkcionālais mērķis Daugavpils–Zarasu posmā.

Kā jau minēts ievadā, šajā posmā objektu identifikāciju var veikt tikai daļā objektu. Tomēr to atrašanās vieta ļauj precīzāk noteikt, kas tas ir un kam tas ir paredzēts.

Galveno Pirmā pasaules kara mantojumu sastāda 1. Fortifikācijas ierīkojumi, 2. dzīvojamās, komandieru un loģistikas būves 3. Sakaru infrastruktūra.

• Fortifikācijas būves

Fortifikācijas ierīkojumi – tie ir ierakumi, fortifikācijas būves un šķēršļi.

Ierakumi – visizplatītākā, visātrāk uzstādāmā, bet vismazāk saglabājamā fortifikācijas ierīkojumu daļa, kuras būtība ir zemē ieraktie grāvji un sabērtie uzbērumi, kas aizsedz karavīrus no ienaidnieka uguns skatiena un uguns ietekmes. Ierakumi var būt paredzēti cīņai un satiksmei. Kaujai domātie ierakumi veido aizsardzības līnijas un pozīcijas. Tos var atšķirt pēc ienaidnieka virzienā orientētajiem uzbērumiem – bruntsveriem, un diviem līmeņiem – aizseglīmeņa, pa kuru tiek staigāts, un banketu, no kura cīnās. Ierakumi var būt paralēli aizsardzības līnijai, taču tiem var būt visdažādākās formas, lai labāk izmantotu reljefu vai ieņemtu flangu pozīcijas. Lai izvairītos no gareniskās apšaudes, ik pēc pāris metriem ierīko traversu vai pats ierakums maina virzienu, var veidot izvirzīto izvirzījumu flangu apšaudei, kurā parasti atrodas ložmetēji.  Ilgtermiņa ierakums tiek nostiprināts ar koka grodiem, smilšu maisiem un citiem līdzekļiem, kas palielina noturību pret apšaudi un noslīdēšanu. Ja pastāv liels risks apšaudei no augšas, ierīko nojumes.

Satiksmei domātie ierakumi ir domāti pozīcijas un aizmugures savienošanai, kā arī dažādu pozīciju un līniju, citu svarīgo objektu savienošanai. Tie izceļas ar mazāku dziļumu, tiem nav banketa, parasti nav arī traversu, lai gan tie obligāti maina kustības virzienu, lai izvairītos no gareniskās apšaudes.

Fortifikācijas būves ir atsevišķas, bet autonomas būves, kas savienotas ar ierakumiem, tām ir paaugstinātā izturība pret apšaudi. Tie var būt aktīvie un pasīvie. Pasīvās būves nav piemērotas aktīvajai aizsardzībai. Tās ir slēptuves, patvērumi, komandpunkti utt. Tā ir galvenā fortifikācijas būvju forma, kas rada apstākļus karavīru un sistēmu aizsardzībai pret iznīcināšanu ar artilērijas uguni. Aktīvās būves ir paredzētas, lai uguns, novērošanas un apgaismošanas līdzekļi paveiktu savu darbu apšaudes apstākļos. Aktīvajām būvēm parasti ir novērošanas un apšaudes atveres – ambrasūras. Tās var būt paredzētas frontālai, savītās trajektorijas un flanga ugunij. Pasīvās būves – tās ir slēptuves karavīru pagaidu patvērumam, parasti apakšvienībai-daļai 9 cilvēku sastāvā, bataljonu un pulku komandpunkti, munīcijas noliktavas, tualetes, akas u.c. Komandpunkti no karavīriem domātajām slēptuvēm atšķiras novērošanas posteņiem (kupoliem), vairākām istabām.

Kā arī būves var būt domātas kājniekiem un artilērijai. Visiem nepieciešamie novērošanas posteņi, pastāvīgi strādājošas ēkas, tiek ierīkotas priekšējās pozīcijās, bieži vien uz kalniem, lai būtu paplašināta novērošanas platība. Ļoti svarīgi, lai kājniekiem būtu flankējošās vai frontālās ložmetēju ligzdas, kas var aizsargāt kājniekus no masveida uzbrukuma. Flankējošā uguns, kas darbojas kopā ar frontālo šauteņu uguni, veido īpaši efektīvu uguns aizsega sistēmu, it īpaši posmos, kas ir piesegti ar šķēršļiem. Artilērija bija paredzēta darbam ar stacionārajām un manevrēšanas baterijām. Stacionāro bateriju parasti uzstāda dominējošajos kalnos. Tās priekšrocība – iespēja ierīkot labi aizsargātas munīcijas glabātuves, sabērt vajadzīgā augstuma barbetus, aizsargāt lielgabalus ar uzbērumiem un betona vairogiem. Trūkums – ienaidnieks parasti ātri uzzina par baterijas atrašanos un var koncentrēt šeit savu uguni. Mobilā baterija var viegli mainīt savu atrašanās vietu, taču tā ir ļoti neaizsargāta pret ienaidnieka uguns pasākumiem, tāpēc pozicionālajos aizsardzības un uzbrukuma apstākļos dominē izturīgās baterijas vai abu formu kombinācija. Kā arī var uzstādīt arī maldinošās baterijas, lai piesaistītu ienaidnieka uzmanību.

Šķēršļi tika uzstādīti ierakumu ieejās ar mērķi neļaut ienaidnieka karavīriem tos ātri pārvarēt

• Ikdienas dzīve

            Armija, kura dzīvo neaktīvā pozicionālā kara apstākļos, nav lielu zaudējumu, tāpēc garlaicība, ilgas pēc mājām un kara nogurums kļūst par galveno karavīru ienaidnieku.

            Par Vācijas armijas atšķirīgo iezīmi kļuva humors un spēja veidot savu civilizāciju armijas dislokācijas vietās. Ciemu un pozīciju nosaukšana ar vietu nosaukumiem, no kurienes bija nākuši karavīri, daļu un apakšvienību komandieru vārdu atvasinājumi, jautra kulturālā piesitiena piešķiršana skumjajai karavīru ikdienai un citi pasākumi ļāva karavīriem justies frontē daudz komfortablāk, nekā varētu gaidīt. Tas ļoti kontrastēja ar krievu un vietējo iedzīvotāju ikdienu, kas bija pilna ar milzu sāpēm, netaisnību, apspiešanu un nabadzību. Kopā ar konkrētajiem sadzīves izrotājumiem, pastāvīgu darbu, demokrātijas izpausmēm, kultūras līdzekļiem un savu pārākumu Vācijas karavīri padarīja savus dzīves un kaujas apstākļus daudz pieņemamākus nekā Krievijas karavīru gadījumā un ļāva vāciešiem noturēties pozicionālā kara apstākļos ilgāk un labāk, nekā viņu pretinieki pretējā frontes pusē. Fotogrāfijās ir acīmredzami, ka cilvēki, kur ir nonākuši ne savā vidē, nav līdz galam laimīgi, īpaši, ja runa iet par kapsētām, slimnīcām, aukstumu, taču tajās nereti var redzēt dzīvespriecīgas un nesastingušas sejas. Neraugoties uz nodarītajiem zaudējumiem, vācieši parādīja arī daudz inovāciju, specifisko prasmju, tehnoloģisko inovāciju un civilizācijas standartu. Beigu beigās viņi atstāja daudz fotogrāfiju, kas ilustrē valsts dzīvi.

            Vāciešu dzīvi ļoti izgaismoja 10. armijas avīze, kas iznāca katru dienu un veidoja vienprātīgos viedokļus karavīru vidū. Bez svarīgajām dienesta aktualitātēm tajā ir bijis daudz informācijas par vietējo vēsturi, tradīcijām. Jau 1916. g. sākumā dienests frontē ieguva patīkamas ikdienas un rutīnas raksturu, kas maz atšķīrās no miera laika, ja neminēsim gaisu, ceļus un iespējas ārpus savas pozīcijas robežām.

            Taču, norimstot entuziasmam, ko izraisīja veiksmīgā 1915. g. kampaņa, un stresam, ko izraisīja ziemošana būtībā ārā apstākļos tam nepiemērotajos vietējo iedzīvotāju kabūžos, uz karavīriem sāka iedarboties kara nogurums un citas garīgās nelaimes. Cilvēki negaidīja, ka karš turpināsies tik ilgi. Iepriekšējie kari 1864. –1871. gadā ilga nepilnu gadu, tāpēc arī tagad gaidīja līdzīgi to pašu. Nu labi, vēl viens gads. Taču, kad trešā kara vasara tuvojās beigām, situācija ievērojami pasliktinājās. Lai gan apstākļi vācu karavīriem bija labāki, klimats bija mazāk toksisks nekā Krievijā, vāciešus ietekmēja tie paši procesi, cilvēkiem vajadzēja cerību vai kaut ko, kas to aizstātu, tāpēc iekārojamākais bija atvaļinājums[80].

            Karavīri cieta no utīm. Viņi cieta neatkarīgi no amata, tāpēc tika organizēti “atutošanas” pasākumi. Īpaši rūpīgi tas tika darīts ar tiem, kuri brauca atvaļinājumā – bez speciālās apliecināšanas nebija iespējams aizbraukt atvaļinājumā.

            Karavīri ceļoja “uz impērijas rēķina”, norādot tikai galamērķi, tāpēc bija iespēja brīvi sakārtot maršrutu, un daudzi to izmantoja[81]. Nabaga izskata karavīri tika pārģērbti, lai izskatītos pieklājīgi, tāpēc karavīri, to zinādami, centās saģērbties sliktākajās drēbēs[82].

            Karavīriem tika nosūtīta divu veidu literatūra: jautri karavīru piedzīvojumi un patriotiskā literatūra. Abas šīs jaunrades formas karavīriem “nepielipa”, jo vienus darbus rakstīja cilvēki, kuri nebija redzējuši fronti, citus – rakstītāji, kuri centās iedibināt noteiktus stereotipus, kuru teksti grūti varēja pārliecināt lasītāju, jo tie neatbildēja uz galvenajiem jautājumiem – “kad beigsies karš” un “kāpēc tas nebeidzas”[83]. Ilgtermiņa karš iznīcināja daudzas svarīgas vērtības, autoritātes. Cilvēki vairs neticēja ne ķeizaram, ne dižciltīgajiem hercogiem, viņi maz ticēja baznīcai utt. Viņu ikdiena liecināja par pretējo tam, ko vēlējās valsts propagandas mašīna un ikdiena uzvarēja. Pat misas, kas būtībā bija paredzētas gara stiprināšanai, bieži kalpoja pretējam mērķim, jo atņēma karavīriem iespēju distancēties no kara, uzrakstīt vēstules, vienkārši atpūsties. Piespiedu lūgšana diemžēl nebija efektīva.

            Ne vienmēr iedarbojās arī militārie motivācijas pasākumi – apbalvojumi. Karavīriem liela nozīme bija dzelzs krustiem. II. Klases Dzelzs krusts tika iegūts ierastajā kārtībā, tie tika doti vairāk, bet I. Klases Dzelzs krusts jau bija kaut kas tuvu Varoņa vārda piešķiršanai, tāpēc, rotai saņemot vienu tādu, ļoti grūti atlasīt, kuram tas būtu jāsaņem. Karam ļoti nepatika birokratizācija un shēmatizācija, bet tieši tāda bija kārtība Austrumu frontē. Kamēr birokrātiskā mašīna apgriezās pa riņķi, cilvēki gājuši bojā, ievainotie tika nosūtīti uz slimnīcām, bet komandieris, no kura rokām saņemtais apbalvojums bija vislielākais gandarījums, bija gājis bojā vai pārcelts, bet ieradies jaunais komandieris nepazina cilvēkus. Krusts bija jādod tad, kad vajadzēja, bet bija tā, kā bija, tāpēc bieži vien apbalvojums vairāk sāpināja, nekā motivēja. Tāda bija masu kara cena[84].

Secinājumi

1. Vācijas impērijas 1915. g. sasniegtā robeža, kas atbilda abu cīnījušos pušu minimālajām stabilitātes prasībām, dažu gadu laikā kļuva par civilizācijas robežu, ko noteica loģistikas, kultūras un militārie faktori. Rietumeiropas civilizācijas iespaidā Eiropa nobīdījās vairākus simtus kilometru uz austrumiem un ziemeļaustrumiem, izveidojot apstākļus izveidoties jauna veida kultūras zonai – Centrālajai Austrumeiropai. Šīs izmaiņas radīja apstākļus rasties prorietumnieciskajai (provāciskajai) Lietuvai. Šīs izmaiņas ietekmēja arī militārās civilizācijas veidošanos, kas tiek novērota līdz 1953. gada, bet pēc 1988.–1993. gada revolūcijas to var izsekot līdz mūsdienām.
2. Par būtiskajām pārmaiņām, kam ir atliekošā vērtība, jānosauc Ober Ost dzelzceļa pārveide par šauro (Eiropas) līniju.
3. Šai jaunajai situācijai bija divi militārie poli: Austrumu (Krievijas) Daugavpils un Rietumu (vācu) Kauņa. Brīvības cīņas (1918. –1921.) notika starp šiem diviem poliem. Polija saprata, ko nozīmē šīs līnijas pārvaldīšana, taču nespēja pārkāpt nacionālās valsts intereses, nekļuva par impēriju un neiemiesoja stratēģisko vāciešu ideju, kas radās 1915. (1916.)–1919. gadā.
4. Vācijas armijas aizsardzības iekārtojumi tika būvēti ievērojot vispārējos vadības prasības un norādījumus, vispārīgos norādījumus, taču konkrēti lēmumi tika pieņemti vairāk ar vietējo pionieru vadības lēmumu vai diskusijas laikā. Tādā veidā konkrētas būves ir unikālas katras divīzijas atbildības jomā, un tās nevar identificēt, pamatojoties tikai uz vispārīgo norādījumu datiem.
5. Pozīciju kara apstākļos armiju panākumus nosaka ne tik daudz aizsardzības sistēmas, fortifikācija vai kara mākslas zināšanas, cik vadības spēja uzturēt savas armijas motivāciju un dzīves apstākļu nodrošināšana. Dzīvojot ierobežota komforta apstākļos, īpaši svarīgi ir organizēt aktivitātes, kas dažādo ikdienu, radīt apstākļus karavīriem atpūsties. Īpaši nozīmīgs motivators kopš 1916. gada bija atvaļinājums un kaujas apbalvojumi, II. un it īpaši I. pakāpes Dzelzs krusti. Īpaši spēcīgi motivatori varēja kļūt par īpaši spēcīgiem demotivatoriem, ja tie tika sadalīti nepārredzami, birokrātiski vai ļoti novēloti.

Ieteikumi

1. Ievāktais materiāls ļauj konstatēt, ka Zarasu–Daugavpils rajonu apvidū  palikušais 1915.-1918. gada militārais mantojums ir unikāls, labi saglabājies komplekss ar augstu izziņas un kultūras slodzi, kuram ir lietderīgi izveidot I. pasaules kara Austrumu frontes militāro vēsturisko parku, kurā, ņemot vērā tradīcijas, ģeopolitisko situāciju, vēsturisko distanci un pievilcību būtu jādominē šīs frontes vāciskais šīs frontes formulējums OSTFRONT.Parkam savā teritorijā jāiekļauj Zarasi, Smēlīne, Turmanta, Medumi un svarīgie, kultūras vērtību sarakstos nonākušie objekti.
2. Šim parkam būtu jāaptver divu valstu teritorija, tā darbības laukā būtu jāiekļauj muzeji un citas organizācijas, kas darbojas Kauņas un Daugavpils cietokšņos, bet no Kauņas līdz Daugavpilij būtu jāizbūvē ar Pirmo pasaules karu saistītie maršruti, kuros ir iekļautas lielākās kauju vietas, militārās kapsētas, tehnikas pieminekļi un lielākās armijas dislokācijas vietas un Brīvības cīņu mantojuma vietas. Galvenajiem šāda maršruta vilces centriem būtu jābūt Krievijas impērijas Kauņas cietoksnim (Vītauta Dižā kara muzejs, IX. forta muzejs, Kauņas cietokšņa parks), Vācijas veiktie cietokšņa pielāgošanas Austrumu frontes štābam darbi Kauņas austrumu pieejās (Narēpi), Cara trakts (Jonava–Ukmerģe), Širvintu–Giedraiču militārais vēsturiskais parks, Viļņas aizsardzības pozīcija pie Maišiagalas, Utena, Daugaiļi, boļševiku nocietinājumi pie Zarasu ezeriem, Zarasu pilsēta ar novada muzeju, tūrisma maršruts uz Tilzītes un Drūkšu ezeriem, Turmanta ar muzeju, no turienes pārceļoties uz Latviju, apskatot Krievijas nocietinājumus līdz Medumiem, cara trakts Daugavpils virzienā, Daugavpils cietoksnis un tūrisma informācijas centrs, Daugavpils muzejs. Projektā nepieciešams iesaistīt Latvijas Kara muzeju Rīgā. Šim maršrutam ir jābūt pielāgotam gan vietējam, gan starptautiskajam tūrismam latviešu, lietuviešu, angļu, vācu un krievu valodā – lielais maršruts.
3. Mazajā maršrutā ir svarīgi nodrošināt pieeju svarīgākajiem betona objektiem un saglabājušajām ierakumu sistēmām. Kā arī ir svarīgi izveidot iepriekšējo sistēmu prezentāciju 3D formātā. Tam var izmantot muzejos esošos ekrānus un modelēšanas rīkus, kas atklāj svarīgākos momentus un inženiertehniskos risinājumus, kā arī kultūru un nostājas. Ļoti piemēroti ir stāsti par pretrunu vienotību, pretstatā liekot vācu un krievu lēmumus (intriga). Ja Turmantas muzejs būtu vairāk veltīts vācu armijai, tad Medumu – krievu un latviešu pusei.
4. Pēc avotos atrodamās informācijas izvērtēšanas nepieciešams pārtulkot lietuviešu, latviešu, krievu un angļu valodās virsltn. Hansa Trobsta memuārus, sākot ar 5. sējumu, kas ir veltīts šīm apkārtnēm. Tekstam ļoti noderīgs būt zinātniskais komentārs. Kā arī būtu labi vismaz reizi divos gados organizēt Pirmajam pasaules karam veltītās konferences. Organizatoru saraksts varētu būt plašāks, iekļaujot tekstā minētos muzejus un organizācijas, taču par šo zinātnisko pētījumu prezentācijas sastāvdaļu varētu kļūt arī militāro objektu apmeklēšana. Šāda konferences organizēšanas kārtība dotu iespēju mērķtiecīgāk organizēt parka darbību, bagātināt zināšanas un aktualizēt mantojumu.
5. Ir nepieciešams turpināt avotu meklēšanu, papildinot esošo bāzi ar jaunām kartēm, instrukcijām, tehnikas aprakstiem un ikdienas dzīves atvēršanām, daļu atrastā materiāla publicējot publikāciju, atlantu un atsevišķu karšu formā.
6. Parka veidošanā jāizmanto ne tikai oriģinālie objekti, jāsakārto to pieejas un jāiekārto nepieciešamās informatīvās zīmes, bet arī jāizmanto ēdināšanas iestāžu, viesnīcu un citu pakalpojumus sniedzošo iestāžu nosaukumos un dizainā, tādējādi aktualizējot Zarasu novadu kā militārā mantojuma pilsētu, palielinot reģiona tūrisma vērtību. Šim nolūkam ļoti noderētu katru gadu vai ik pēc diviem gadiem notiekošie militārās vēstures festivāli.
7. Būtu jāapsver no jauna iespēja palaist šaursliežu dzelzceļa maršrutu pa parka teritoriju gan Lietuvas, gan Latvijas pusē, pēc iespējām balstoties uz vēsturiskajiem ceļiem, kas atvieglotu tūristiem nokļūšanu gan Zarasos, gan Medumos, bet Turmanas dzelzceļa stacijai piešķirtu tūrisma centra raksturu. Tas ne tikai radītu apstākļus piesaistīt vairāk apmeklētāju Turmantā rīkotajai ekspozīcijai, bet arī mudinātu vairāk cilvēku doties uz Zarasu, Daugavpils novadu ar vilcieniem gan platjoslas, gan šaurajiem. Protams, šādam projektam ir sava cena, taču ilgtermiņa perspektīvā tas var dot vairāk labuma, nekā iedomājas, it īpaši Zarasiem. Kā arī lietderīgi ir padomāt par pasažieru lidmašīnām pielāgotu aerodromu Daugavpilī, tad būtu iespējams vairāk piesaistīt tūristus no Vācijas, Krievijas, Baltkrievijas un citām valstīm. Kā arī jāapsver kemperu bāzes veidošana gan Zarasos, gan Turmanā un Tilzītē.

Literatūras saraksts

1. Anhang zum Teil Ia “Der Stellungsbau”. (Stellungsbau im Karst, Hoch-und Waldgebirge.) Oktober 1917. Izdevuma izdošanas vieta nav norādīta, 1917.
2. BRADLEY, D., WEGNER, G.  Stellenbesetzung der Deutschen Heere 1815–1939. Band 1: Die Höheren Kommandostellen 1815–1939. Osnabrück, 1990.
3. CRON, H.  Imperial German Army 1914-18: Organisation, Structure, Orders-of-Battle. Helion & Co, 2002.
4. CRON, H., ROGERS, D. Imperial German Army 1914-18: Organisation, Structure, Orders-of-Battle.  Helion & Company, 2006.
5. Der Erste Weltkrieg. Chronik 1914-1918. Weltgeschichte des 20. Jahrhunderts. Otus Verlag, St. Galen, 2004.
6. Geschichte des Reserve-Infanterie-Regimants Nr. 57 im Weltkriege 1914-18. Herausgegeben von der Officiervereinigung und der  regimentsvereinigungen des Reserve-Infanterie-Regiments Nr. 57. Scholl, 1934.
7. GROß, Gerhard P. Im Schatten des Westens. Die deutsche Kriegführung an der Ostfront bis Ende 1915. In: Die vergessene Front. Der Osten 1914/15. Ereignis, Wirkung, Nachwirkung (Zeitalter der Weltkriege, Bd. 1). Hg. G. P. Groß. Paderborn, München, Wien, Zürich: Ferdinand Schöningh, 2006.
8. HILDEBRAND, K. F.,  ZWENG, C.  Die Ritter des Ordens Pour le Mérite des I. Weltkriegs. Band 1. Osnabrück 1999.
9. Histories of Two Hundred and Fifty-One Divisions of the German Army Which Participated in the War (1914-1918). Chaumont, 1919.
10. Kultūros paminklai, II t. Vilnius, 1998.
11. LIEBIKE (Prof.) Das Fűsilier – Regiment Graf Roon (Ostpreußisches) Nr. 33 im Weltkriege 1914/1918. Deutche Tat im Welkrieg 1914/1918. Geschichten der Kämpfe deutschen Truppen. Bearbeitet auf Grund der amtlichen Unterlagen des Reichsarchivs und persönlicher Aufzeichnungen von Mitkämpfern. Band. 26. Verlag Bernard und Gaefe, Berlin, 1935.
12. Militär-Wochenblatt. Nr. 31 vom 3. März 1914.
13. MÖLLER, H.  Die Geschichte der Ritter des Ordens „pour le merite“ im Weltkrieg 1914-1918. Band 2.  Berlin 1935, S. 491–492. Der Weltkrieg 1914-1918. Band VII. Berlin, 1931. S. 253.
14. ORLOV, V. Fortifikacija Pirmojo pasaulinio karo metais (1914 – 1918). In XX a. fortifikacija Lietuvoje. Kaunas, 2008, p. 7-46.
15. PAWLY, R. The Kaiser’s Warlords– German Commanders of World War I. Osprey Publishing, 2003.
16. PEČIULIS, M. Pirmojo Pasaulinio karo veiksmai Lietuvos teritorijoje 1915 m. rugpjūčio pabaigoje – rugsėjo mėnesį. Karo archyvas, 2010, Nr. XXV.
17. PLICKERT, H.  Das 2. Ermländische Infanterie Regiment Nr. 151. Erinerugsblätter deutscher Regimenter. Die Anteilnahme der Truppenteile der ehemaligen deutschen Armee am Weltkriege bearbaitet unter Benutzung der amtlichen Kriegstagebűcher. Truppenteile ehemaligenpreußischen Kontingents. Der Schriftfolge 263. Band: Infanterie regiment Nr. 151. Odenburg i. O./Berlin 1929.
18. TRABA, R. “Wschodniopruskość”.  Tożsamość regionalna i narodowa w kulturze politycznej Niemiec. Borussia, Olsztyn, 2007.
19. Ruhmeshalle unserer Alten Armee. Berlin, 1927.
20.  
21. TRÖBST, H. Ein Soldatenleben in 10 Bānden 1910-1923. Der Fűrst von Gudotischki. Pionier vor Riga und Besetzung der Ostseeinseln. Hamburg, 2014.
22. Vorschriften fűr den Stellungskrieg fűr alle Waffen. Teil 1. Stellungsbau. Vom 20 Juni 1916. Herausgegeben vom Kriegsministerium. Berlin, 1916.
23. БЕЛЯВИНА, В. Н.  Беларусь в годы Первой Мировой войны. Минск, “Беларусь”, 2013.
24. БУЙНИЦКИЙ, Н., ГОЛЕНКИН, Ф., ЯКОВЛЕВ, В., Современное состояние долговременной и временной фортификации. С.-Петербург, 1913.
25. ЛЮДЕНДОРФ, Э. Ф. В.  Тотальная война, Москва, 2015.
26. ЛЮДЕНДОРФ, Э. Мои воспоминания о войне 1914-1918 гг. Москва, 2014. 
27. МІЦКЕВІЧ, В., КРУЦЫНА, Д. Пазіцыі германскіх дывізій у Беларусі. Сектар Крэва-Смаргонь-Занарач. Мінск, 2021.
28. МІЦКЕВІЧ, В., БАГДАНАЎ, У. Пазіцыі германскіх дывізій у Беларусі. Сектар Сэрвач-Вішнева. Мінск, 2017.
29. МІЦКЕВІЧ, В., ДРУПАЎ, A.  Пазіцыі германскіх дывізій у Беларусі. Сектар Вішнева-Крэва. Мінск, 2016.
30. Наставленіе для борьбы за укрѣпленныя полосы. Типо-Литографія Штаба Особой Арміи, Типографія Штаба Особой Арміи, 1916/1917.
31. С.-Петербургь, 1910.
32. Наставленіе по войсковому инженерному дѣлу для офицеровь всѣех родовь войскь. С.-Петербургь, 1911.
33. Наставленіе по самоокапыванію артиллеріи. С.-Петербургь, 1909.
34. Наставленіе по самоокапыванію пѣхоты. С.-Петербургь, 1909.
35. Наставленіе по самоокапыванію пѣхоты. С.-Петербургь, 1910.         
36. Наставленіе по самоокапыванію пѣхоты.  Петроградь, 1915.
37. ПОДОРОЖНЫЙ, Н. Е. Нарочская операция в марте 1916 г. Москва, 1938.
38. Указанія по укрѣпленію позицій. Штабь Верховнaго главнокомандующaго. –. Петроградь: Военная типографія Императрицы Екатерины Великой, 1916.

Tiešsaistes informācijas avoti

1. Schlacht am Naratsch-See. In.  https://de.wikipedia.org/wiki/Schlacht_am_Naratsch-See#Die_deutschen_Verteidiger.
2. http://www.krastotyra.zvb.lt/lt/kulturos_paminklai/kapines/pirmojo_pasaulinio_karo_vokieciu_kariu_kapines_bartkiskes_kaime.html. 
3. http://www.kurland-kessel.de/friedhof/lettland-friedhoefe-wk1.pdf. 
4. Нарочская операция . In https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9D%D0%B0%D1%80%D0%BE%D1%87%D1%81%D0%BA%D0%B0%D1%8F_%D0%BE%D0%BF%D0%B5%D1%80%D0%B0%D1%86%D0%B8%D1%8F
5. https://en.wikipedia.org/wiki/Fokker_D.II.  
6. https://digi.landesbibliothek.at/viewer/image/AC01859826/273/.

6. Pielikumi

1. Pirmā pasaules kara laika objektu meklēšanas ekspedīcijas Zarasu rajonā 29.07.2020. piefiksēto objektu saraksts

Pirmā pasaules kara laika objektu meklēšanas ekspedīcijas Zarasu rajonā 29.07.2020.
Objekta numurs	Objekta tips	Koordinātas
1	Smēlīnes ciema kapsēta ir ieskauta ar PPK laika ierakumiem	55°44’32.53″N 26°18’32.33″E
2	Ēģiptes (latviešu Ēģipte) ciema kapsēta ar luterāņu baznīcas drupām. Kapsētā atdalītais kvartāls ir veltīts PPK Vācijas impērijas karavīru kapiem	55°44’50.65″N 26°18’40.99″E
3	Bunkurs (štābs ?)	55°44’47.76″N 26°18’37.14″E
4	Ēka, kurā atradās artilērijas vienības (numurs nav norādīts) štābs	55°45’18.19 “N 26°18’26.52″E
5	Bunkurs (bez jumta)	55°45’58.28″N 26°18’4.10″E
6	Zarasu aerodroms	55°45’8.85″N 26°15’44.94″E
7	Vācijas impērijas kareivju kapsēta (Raudondvares ciema apkārtne)	55°45’40.78″N 26°15’49.44″E
8	Ļaudišķu-Laukesas pilskalns. Pilskalns ir izvagots ar PPK ierakumiem	55°45’39.75″N 26°16’40. 66″E
9	Novērošanas posts-bunkurs	55°45’41.82″N 26°16’38.98″E
10	Novērošanas posts-bunkurs	55°45’46.27″N 26°16’32.44″E
11	Vācu impērijas kareivju 88. kājnieku divīzijas kapi Bartkišķu I. ciemā.	55°41’23.78″N 26°27’2.34″E
12	Bunkurs (pie dzīvojamās mājas)	55°42’14.04″N 26°28’8.81″E
13	Bunkurs (ekspedīcijas laikā tika izvirzīta doma, ka šī ēka ir iespējami poļu izcelsmes)	55°42’16.21″N 26°28’6.80″E
14	Baterijas šāviņu noliktava	55°42’16.62″N 26°27’37.75″E
15	Baterijas bunkurs (komandpunkts ?)	55°42’16.89″N 26°27’37.21″E
16	Lielgabala pozīcija	55°42’17.01″N 26°27’36.63″E
17	Bunkurs šāviņu noliktava (?)	55°42’16.77″N 26°27’36.28″E
18	Lielgabala pozīcija	55°42’16.72″N 26°27’38.06″E
19	Lielgabala pozīcija	55°42’16.65″N 26°27’38.97″E
20	Bunkurs (ilgstošais uguns punkts)	55°41’47.46″N 26°27’55.11″E
21	Bunkurs noliktava	55°41’15.23″N 26°28’1.48″E
22	Vecie Bogdonišķu ciema kapi (kapsētā apglabāts Brīvības cīņu laika Polijas republikas armijas 13. Viļņas ulānu pulka karavīrs)	55°41’16.04″N 26°28’9.90″E
23	Bunkurs	55°41’5.71″N 26°29’9.54″E
24	Bunkurs	55°41’7.95″N 26°29’14.13″E
25	Lielgabala pozīcija	55°41’8.35″N 26°29’13.40″E
26	Koka bunkurs / lielgabala pozīcija (?)	55°41’9.09″N 26°29’10.41″E
27	Lielgabala pozīcija/koka bunkurs (?)	55°41’8.89″N 26°29’11.08″E
28	Lielgabala pozīcija/koka bunkurs (?)	55°41’8.59″N 26°29’12.20″E
29	Lielgabala pozīcija/koka bunkurs (?)	55°41’8.39″N 26°29’12.79″E
30	Bunkurs	55°39’47.12″N 26°32’46.77″E
31	Bunkurs	55°39’46.94″N 26°32’46.78″E
32	Bunkurs	55°39’46.57″N 26°32’47.82″E
33	Bunkurs	55°39’46.46″N 26°32’48.29″E
34	Koka bunkurs ar betona pārsegumu	55°39’45.71″N 26°32’46.04″E
35	Bunkurs	55°39’47.18″N 26°32’46.61″E
36	Bunkurs	55°39’47.33″N 26°32’46.06″E
37	Bunkurs	55°39’47.55″N 26°32’45.60″E
38	Bunkurs	55°39’47.61″N 26°32’45.20″E
39	Štāba (?) bunkurs	55°39’34.28″N 26°33’13.80″E
40	Bunkurs	55°39’37.02″N 26°33’57.34″E
41	Bunkurs	55°39’37.15″N 26°33’57.88″E
42	Noliktava-Ledus kambaris-Ledusskapis	55°38’19.73″N 26°33’12.06″E
43	Bunkurs-slēptuve-noliktava	55°38’7.25″N 26°33’9.75″E
44	Tualete (?)	55°38’7.35″N 26°33’9.89″E
45	Bunkurs ar koka jumtu	55°38’7.18″N 26°33’9.40″E
46	Bunkurs pārtikas noliktava	55°38’6.84″N 26°33’9.39″E
47	Bunkurs	55°38’9.55″N 26°33’14.30″E

2. 29.07.2020. ekspedīcijas laikā piefiksēto objektu apraksts

Objekts Nr. 1 – Smēlīnes ciema kapsēta. Smēlīnes ciema baznīca celta 1854. g., bet līdz mūsdienām nav saglabājusies. Kapsēta ir ierīkota nelielā augstienē, objekts praktiski no visām pusēm ir izvagots ar Pirmā pasaules kara laika ierakumiem. Vietējo iedzīvotāju vidū klīst stāsts, ka Smēlīnes baznīcu ar ierakumiem savienojis tunelis. Ja šis stāsts ir patiess, visdrīzāk tas bija tāds pats ierastais ierakums, tikai pārklāts ar dēļiem un grunts kārtu. Smēlīnes ciemā vācieši iekārtoja rezerves pozīciju, kur bija 77. rezerves divīzijas artilērijas priekšnieka un kājnieku brigādes štābi un darbojās pionieru depo, kas pārvaldīja pašreizējās autostāvvietas teritorijā bijušos atklātā tipa inženiertehniskās rezerves. Baznīcas teritorija pēc griestu iebrukšanas netika izmantota, štāba funkciju izpildei tika izmantots draudzes nams.  Smēlīnes kapsētas dienvidu nogāzē 1915. gada beigās tika ierīkotas vairākas koka slēptuves, kurās patvērumu bija atraduši 2. pozīciju aizstāvējušie karavīri.

Objekts Nr. 2 – Ēģiptes (latviešu Ēģipte, vācu Wilkomiesto) ciema kapsēta ar luterāņu baznīcas drupām. Objekts atrodas Latvijas Republikas teritorijā. Kapsētā atrodas arī Vācijas impērijas karavīru kapi (kapos kopā ir apglabāti 16-20 Vācijas impērijas karavīri^[85]), starp šīs armijas karavīriem ir apglabāts arī viens nezināms Krievijas impērijas armijas karavīrs. Blakus Vācijas impērijas karavīru kapiem ir saglabājies pieminekļa postaments, kas veltīts visdrīzāk kritušajiem šīs armijas karavīriem. Tajā Ēģiptes kapsētā ir saglabājies arī  barona Carl Friedrich von Münchhausen sievas Jacobine von Dunten vecākiem pieskaitāmais kapakmens.

Uzraksti uz kapakmeņiem, kas fiksēti Vācijas karavīru kapsētās:

1. Kan.^[86] W. Sturenbeck. (Piederēja) – 4. R. A. R. 65. Gājis bojā 04.11.1915.

2. Fahrer^[87]. Wilhelm Eube. (Piederēja) 2 FELD. ART. RGT. 24.  Gājis bojā 08.05.1916.

3. Unbekannter Russe (Nezināmais Krievijas impērijas armijas karavīrs).

Vairāk uzrakstu uz kapakmeņiem Ēģiptes (vācu Wilkumiest) kapsētā netika piefiksēts.

Teritoriju uzsāka izmantot 1915. gadā, Laukesas ezera krastā ierīkojot rezerves līniju, kurā bija izrakts ļoti daudz zemnīcu, kurās dzīvoja karavīri. Uzreiz pēc tam, 1915.-1916. gada ziemā, ap Ēģiptes kapsētu tika izrakta 2. pozīcija, kas aizsedza ne tikai zemnīcas, bet arī 77. rezerves divīzijas komandiera pili, kas atradās citā Laukesas (vācu Lauzensee) ezera krastā.

Objekts Nr. 3 – Bunkurs (štābs ?). Objekts atrodas Latvijas Republikas teritorijā. Būve ir uzcelta no betona un iestrādāta nogāzē. Atšķirībā no vairuma šāda tipā būvju, šim objektam ir lievenis, kurā ir imitēti logi. Būves lieveņa jumta būvniecības laikā tika izmantots neliels daudzums armatūras (iespējams, ka neliels armatūras daudzums tika izmantots būvējot visu ēkas jumtu), atlikusī objekta daļa ir uzbūvēta izmantojot betonu. Blakus būves lievenim var redzēt divus metāla āķus (turētājus izolatoriem), tātad būve tika nodrošināta ar elektrību. Objekta iekšpuse tiek balināta, izmantojot kaļķi.

Objekts Nr. 4 – ēka, kurā (pēc gida Ramūna Kerša teiktā) atradās artilērijas vienības (numurs nav norādīts) štābs. Objekts atrodas Latvijas Republikas teritorijā.

Objekts Nr. 5 – bunkurs, (objekts atrodas Latvijas Republikas teritorijā) ēka visa ir uzbūvēta no betona, bet tai nav jumts, apskates laikā nebija pamanītas pazīmes, ka objekts nebija pabeigts būvēt. Izskatās, ka bunkura jumts bija izgatavots no koka baļķiem un pārklāts ar grunti. Būves telpu iekšpusē tika pamanīta ventilācijas atvere. 

Objekts Nr. 6 – Zarasu aerodroms, no kura lidmašīna pacēlās, veica izlūkošanu un koriģēja artilērijas uguni. Spriežot pēc fotogrāfijām, šai funkcijai tika izmantota Fokker D.II tipa lidmašīna Nr. 1532[88]. Tas ir 1916. gadā visvairāk izmantotais vienvietīgais biplāns iznīcinātājs ar 75 kW ar gaisu dzesējamo rotordzinēju, kas bruņots ar vienu 7,92 mm ložmetēju, kas sinhronizēts ar vilces propelleru. Izstumts Albatros tipa iznīcinātāju. Maksimālais ātrums 150 – km/h, lidojuma attālums – 200 km. Pa visam kopā tika saražoti 177 šādas lidmašīnas[89].

Objekts Nr. 7 – Vācijas impērijas karavīru kapi (Raudondvares lauku apkārtne).

Objekts Nr. 8 – Ļaudišķu-Laukesas pilskalns. Pilskalns ir izvagots ar Pirmā pasaules kara laika ierakumiem.

Objekts Nr. 9 – novērošanas bunkurs. Objekts ir iestrādāts Laudišķu-Laukesas pilskalnā. Visa būve ir uzcelta no betona, jumta konstrukcijai izmantoti “I” formas švelleri. Būvniecības laikā tika izmantots arī minimālais armatūras daudzums. Būve ir orientēta uz ziemeļrietumiem. Objekta jumtā ir taisnstūra caurums periskopa pacelšanai. Spriežot pēc būves priekšējās (uz ziemeļrietumiem) virzītās sienas, kurā ir redzamas šuves, var secināt, ka būvdarbi tika veikti ar pārtraukumiem. Betons bija diezgan vāji satrombēts.

Objekts Nr. 10 – novērošanas bunkurs. Objekts ir iestrādāts Ļaudišķu-Laukesas pilskalnā. Visa būve ir uzcelta no betona. Būvniecības laikā tika izmantots minimālais armatūras daudzums. Būve ir orientēta uz ziemeļrietumiem. Objekta jumtā ir taisnstūra caurums periskopa pacelšanai. Būve ir analoģiska Objektam Nr. 9.

Objekts Nr. 11 – Vācijas impērijas kareivju 88. kājnieku divīzijas kapi Bartkišķu I. ciemā. Piemineklis ir uzcelts Pirmā pasaules kara laikā, šajā laika periodā uz tā bija uzrakstīti uzraksti “88 INF DIV”, “1915-1916”.  Padomju Savienības periodā kapsēta bija nolīdzināta, bet kritušajiem Vācijas impērijas karavīriem veltītie kapu pieminekļi un krusti tika iznīcināti. 1967. g. no galvenā kapsētas pieminekļa tika noņemti uzraksti vācu valodā, bet pretējā pieminekļa pusē tika uzstādīts iekalts uzraksts lietuviešu-krievu valodā “Šajā apkārtnē 1944. g. vasarā cīnījās padomju karavīri par Zarasu novada atbrīvošanu”^[90]. Tomēr blakus galvenajam piemineklim ir saglabājies viens Vācijas impērijas perioda kapu piemineklis (uztaisīts no neregulāras formas laukakmens). Uz tā ir iekalts uzraksts “Fem der Heimat / fielen im Kamnie / für das Vaterland / am. 21. Juni 1916 / die. Unterofiziere / Herm Kleinert / Josef…”

Objekts Nr. 12 – bunkurs, būve atrodas Matkunču ciemā pie viensētas, kas atrodas 60 m uz austrumiem no Viļņas-Daugavpils dzelzceļa. Objekts ir iestrādāts nelielā kalnā. Visa būve ir no betona, bet būvniecības laikā daļēji izmantota arī armatūra un sliedes. Šobrīd bunkurs tiek izmantots kā pagrabs. Ēkas vidē ir arī vairāk atsevišķu ar nocietinājumu saistīto elementu. Blakus stāvošās mājas pakāpieni veidoti no 88. kājnieku divīzijas daļās izgatavotajiem betona blokiem (tajos ir iespiests uzraksts “88 I D”^[91]). Līdzīgi bloki (60x60x15 cm), tikai ar 77. rezerves divīzijas pionieru zīmēm, tika ražoti Staro Dvoreliščes pionieru depo. Viensētas apkārtnē var pamanīt arī pusapaļas gofrētā skārda loksnes (šīs loksnes tika izmantotas bunkuru celtniecībā Pirmā pasaules kara laikā un vēlākajos periodos).

Objekts Nr. 13 – bunkurs, kas atrodas 8,6 m uz austrumiem no Viļņas-Daugavpils dzelzceļa līnijas. No visiem ekspedīcijas laikā apsekotajiem objektiem šī būve bija vienīgā, kas pilnībā uzcelta no dzelzsbetona. Ēkas aizmugurējā (dienvidu) daļā ir dobums (orientēts uz dienvidiem – Lietuvas Republikas pusi), kas atgādina ambrasūru vai logu.  Šo iemeslu dēļ ekspedīcijas laikā tika izcelti pieņēmumi, ka būve var būt nevis vācu, bet poļu izcelsmes. Salīdzinot kartes, var redzēt, ka kaut 1920.-1939. periodā Turmantas pilsētiņu bija okupējuši Polijas karaspēks, bet Latvijas robežu Polijas armija nebija šķērsojuši un nebija to aneksējusi. Šajā gadījumā jāizdara tikai viens secinājums – ka ēka ir vācu izcelsmes^[92].

Objekts Nr. 14 – bunkurs (artilērijas baterijas lādiņu noliktava). Būve visa ir uzcelta no betona, arī būvniecības laikā tika izmantots neliels daudzums armatūras. Objektam nav jumta, visdrīzāk tas bija uztaisīts no baļķiem un pārklāts ar grunts kārtu. Būves vienīgajā telpā ir uztaisīta starpsiena.

Objekts Nr. 15 – Bunkurs komandpunkts. Būve ir visa no betona, bet tai nav jumta. Jumts visdrīzāk ir bijis uztaisīts no baļķiem un pārklāts ar grunts kārtu. Būvējot objekta sienas, tika izmantots neliels daudzums armatūras. Spriežot pēc ēkas šuvēm, šī bunkura betonēšanas darbi tika pārtraukti un atkal atsākti 4-6 reizes.

Objekts Nr. 16 – lauka lielgabala pozīcija. Objektam virsū ir daļēji uzslīdējusi zeme, bet joprojām ir diezgan labi redzams.

Objekts Nr. 17 – Bunkurs noliktava. Visa būve ir uzcelta no betona. Atšķirībā no lielākās daļas ekspedīcijas laikā apsekoto būvju, šī bunkura sienās nav saredzamas šuves – betons bija labi satrombēts. Šobrīd bunkuram nav jumta, taču visdrīzāk tiešā tā daļas var redzēt šī objekta iekšpusē. Nav līdz galam zināms, kā bunkura jumts nonāca bunkura iekšpusē, ir noraidāmā doma, ka jumts pats iebrucis (tā vājās konstrukcijas dēļ), savukārt, ja objektā būtu tikuši utilizēti pēc kariem pāri palikusi munīcija, ēkas jumts būtu nevis bunkura iekšpusē, bet “izlidojis” caur augšu, sānu sienas pēc sprādzieniem būtu bojātas. Šajā gadījumā, vislielākā ticamība, ka padomju savienības laikā būvi ir mēģināts pielāgot lauksaimniecības vajadzībām.

Objekts Nr. 18 – lauka lielgabala pozīcija. Objektam virsū ir daļēji uzslīdējusi zeme, un tas ir apaudzis ar mazvērtīgajiem augiem, bet joprojām ir diezgan labi saredzams.

Objekts Nr. 19 – lauka lielgabala pozīcija. Objektam virsū ir daļēji uzslīdējusi zeme, un tas ir apaudzis ar mazvērtīgajiem augiem, bet joprojām ir diezgan labi saredzams.

Objekts Nr. 20 – bunkurs-ilgstošais uguns punkts^[93]. Objekts ir izvietots 85 m attālumā uz austrumiem no Viļņas-Daugavpils līnijas. Visa būve ir uzcelta no betona. Objekta ziemeļu daļā (ar skatu uz Latvijas pusi) atrodas divi šaušanas abrazīvi (viens no tiem ir aizbetonēts, izmantojot ķieģeļus, to daļas un laukakmeņus). Bunkura jumta konstrukcijai tika izmantoti švelleri. Spriežot pēc šuvēm, kas redzamas uz bunkura augšējās daļas (jumta), var secināt, ka šīs bunkura daļas veidošanas laikā darbs noritēja ar pārtraukumiem (darbs tika pārtraukts un atsākts 4-5 reizes). Jāatzīmē, ka bunkura jumta betona kvalitāte ir sliktāka par tā sienu kvalitāti. Būves iekšpusē var redzēt inventarizācijas uzrakstu poļu valodā, kas norāda, ka būve ir militārais īpašums, kuru nedrīkst nojaukt un izjaukt (“2489 Wlasnosc Wojska Rozbierac Nie wolno”). Objektā atrodami arī dekoratīvie elementi – virs ieejas objektā ir uzkārta no betona izlieta plāksnīte, daļa no bijušā uzraksta uz plāksnītes jau ir nodrupusi, savukārt uz atlikušās daļas ir redzami burti “… elburg”^[94].  Abi dobumi būves aizmugurē pie jumta ir aizbetonēti, vienā no šīm atverēm ir iemūrēts arī 88. kājnieku divīzijas daļās izgatavots betona bloks (blokā ir iespiests uzraksts “88 ID” un sāniski pagriezts skaitlis “20”)^[95].

Objekts Nr. 21 Bunkurs-noliktava. Būve ir uzcelta no betona. Būves būvniecībā izmantots ļoti minimāls armatūras daudzums. Kad objekta būvniecība tika pabeigta, tas tika pārklāts ar grunts slāni. Būvniecības laikā ēkas iekšpusē iespējams tika izmantota gofrētā skārds, taču tās pēdas būves iekšpusē ekspedīcijas laikā netika identificētas. 

Objekts Nr. 22 Vecie Bogdonišķu ciema kapi. Šajos kapos ir apglabāts Polijas republikas karaspēku 13. Viļņas ulānu pulka (poļu 13 Pułk Ułanów Wileńskich) brīvprātīgais (poļu ochotnik) Czesław Prewysz-Kwinto (dz. 04.01.1897.), gājis bojā Lahojskā (poļu Łohojsk) 20.12.1919.

Objekts Nr. 23 Bunkurs slēptuve, šīs būves konstrukcijas gaitu atspoguļo tās augšdaļā (jumta apakšējā daļā) saglabājušās baļķu zīmes. Šīs zīmes palīdz pēc būtības rekonstruēt visu objekta būvniecības gaitu. Pirmajā būvniecības posmā tika uzceltas bunkura sienas. Otrajā posmā uz šīm sienām tika likti baļķi, bet trešajā posmā virs šīs baļķu kārtas tika uzlieta un sastinga betona kārta. Šobrīd būvē baļķi ir sapuvuši, par to eksistēšanu liecina vien baļķu nospiedumi betonā. 

Objekts Nr. 24 Bunkurs. Visa būve tika uzcelta no betona, kā arī būvniecības laikā tika izmantotas sliedes, bet jumta būvniecībai – švelleri. Pēc šuvēm sienās redzams, ka betonēšanas darbi notika ar pārtraukumiem. Tā ir viena no lielākajām un reizē arī vissarežģītākajām konstrukcijām Pirmā pasaules kara laikmeta celtnēm Zarasu rajonā. Pēdējais objekts ir iekļauts kultūras mantojuma reģistrā – (unikālais kods 31250). Spriežot pēc blakus esošajām pozīcijām, ļoti ticami, ka tā ir artilērijas baterijas celtne.

Objekts Nr. 25 Lauka lielgabala pozīcija. Objektam virsū nav īpaši uzslīdējusi zeme, kā arī tas nav aizaudzis ar mazvērtīgajiem augiem (joprojām ir labi saredzams).

Objekts Nr. 26 Koka bunkurs vai lauka lielgabala pozīcija. Lielākajai daļai no šā objekta bedres virsū ir uzslīdējusi zeme, taču tā joprojām ir pietiekami labi redzama.

Objekts Nr. 27 Koka bunkurs vai lauka lielgabala pozīcija. Celtnes forma ir labi redzama, nav aizaugusi ar mazvērtīgajiem augiem.

Objekts Nr. 28 Lauka lielgabala pozīcija vai koka bunkurs. Objekts ir erozijas bojāts un stipri aizaudzis ar zāli.

Objekts Nr. 29 Koka bunkurs vai lauka lielgabala pozīcija. Celtnes forma ir labi redzama, nav aizaugusi ar mazvērtīgajiem augiem.

Objekts Nr. 30 Bunkurs, visa saglabājusies celtnes konstrukcijas daļa ir uzbūvēta izmantojot betonu, jumta šim objektam nav (iespējams, ka betona jumts iegruva konstrukcijas vājuma dēļ vai vienkārši tas nepastāvēja), nav jāizslēdz, ka pēdējais objekts tika uzcelts izmantojot koka baļķus, bet betona konstrukcija (uzcelta vēlākā periodā) kalpoja kā papildu elements celtnes sienu nostiprināšanai. Švelleri, sliedes un armatūra celtnes būvniecības laikā netika izmantoti. Būvniecības laikā izmantotie laukakmeņi, betons ir vērtējams kā zemas kvalitātes.   

Objekts Nr. 31 Bunkurs, objekts ir pusapļa, ne visai regulārās “D” formas. Būvniecības laikā armatūra vai citas metāla konstrukcijas netika izmantotas. Betons ir ļoti sliktas kvalitātes un šķiet, ka pat netika satrombēts. Betona slānī var pamanīt būvniecības laikā izmantotos laukakmeņus. Rodas iespaids, ka vēl šķidrs betons tika vienkārši uzliets uz neliela dabīgā vai mākslīgi sabērtā uzkalniņa (kapukalna formas), atstājot vietu ieejai, pa to laiku gaidīja betona sastingšanu un nekādi citi darbi netika veikti. Kad betons sacietēja, zem tā bijušais grunts tika izrakts, tādējādi radot telpu. Celtnes konstrukcija ir tik zemas kategorijas, ka to varēja izmantot tikai kā pārtikas vai munīcijas noliktavu. Pabeidzot objekta būvniecību, celtnes augšdaļa tika apsegta ar nelielu zemes kārtu.

Objekts Nr. 32 Bunkurs, visa saglabājusies celtnes konstrukcijas daļa ir uzbūvēta izmantojot betonu, taču vienā no šīs celtnes sienām ir liels koka baļķa nospiedums, nevar izslēgt, ka objekts būvēts izmantojot koka baļķus, bet betona konstrukcija (uzbūvēta vēlākā laika periodā) kalpoja kā papildu elements celtnes sienu nostiprināšanai. Betona jumta celtnei šobrīd nav, šķiet, ka šī objekta gadījumā nebija betona jumta pat nemaz nav bijis. Izskatās, ka objekts Nr. 32 ir identisks objektam Nr. 30.

Objekts Nr. 33 Bunkurs identisks objektam Nr. 31. Celtne ir pusapļa, ne visai regulārās “D” formas. Būvniecības laikā armatūra vai citas metāla konstrukcijas netika izmantotas. Betons ir ļoti sliktas kvalitātes un šķiet, ka pat netika satrombēts. Rodas iespaids, ka vēl šķidrs betons tika vienkārši uzliets uz neliela dabīgā vai mākslīgi sabērtā uzkalniņa (kapukalna formas), atstājot vietu ieejai, pa to laiku gaidīja betona sastingšanu un nekādi citi darbi netika veikti. Kad betons sacietēja, zem tā bijušais grunts tika izrakts, tādējādi radot telpu. Celtnes konstrukcija ir tik zemas kategorijas, ka to varēja izmantot tikai kā pārtikas vai munīcijas noliktavu. Pabeidzot objekta būvniecību, celtnes augšdaļa tika apsegta ar nelielu zemes kārtu.

Objekts Nr. 34 Bunkurs, šķiet, ir identiska objektam Nr. 32 un Nr. 30. tāpat kā pēdējo divu celtņu gadījumā visa saglabājusies konstrukcijas daļa ir no betona, celtnei jumta šobrīd nav (var būt, ka tas arī netika uzbūvēts vai ierīkots izmantojot baļķus) Nevar izslēgt iespēju, ka šis objekts tika uzbūvēts, izmantojot koka baļķus, bet betona konstrukcija (uzbūvēta vēlākā periodā) kalpoja kā papildu elements celtnes sienu nostiprināšanai.

Objekts Nr. 35 Bunkurs, celtne no savas augšdaļas ar formu atgādina objektus Nr. 31 un Nr. 33, bet atšķirībā no šiem bunkuriem, pēdējā objektā, izmantojot dēļu klāju, tika izveidotas gludas sienas. Izskatās, ka mēģināts izlīdzināt arī celtnes augšējo daļu. Betons Objekta Nr. 35 gadījumā ir kvalitatīvāks nekā objektos Nr. 31 un Nr. 33.

Objekts Nr. 36 Bunkurs, visa celtne ir uzbūvēta, izmantojot betonu. Atšķirībā no daļas iepriekš aprakstītajām celtnēm, praktiski nav šaubu, ka bunkuram bija betona jumts. Jumta malas noapaļojas un savienojas ar sienām. Betons bija pietiekami labi satrombēts, spriežot pēc šuves, bunkura jumts tika uzbūvēts otrajā būvniecības kārtā.

Objekts Nr. 37 Bunkurs, celtne ir uzbūvēta no betona un līdzinās objektiem Nr. 30, Nr. 32, Nr. 34^[96]. Izskatās, ka šim bunkuram varēja būt arī betona jumts. Nevar izslēgt, ka tāpat kā jau minēto celtņu gadījumos arī šis bunkurs varēja būt uzcelts, izmantojot koka baļķus, bet betona konstrukcija (uzbūvēta vēlākā laika periodā) kalpoja kā papildu elements celtnes sienu nostiprināšanai. Objekta Nr. 37 gadījumā izskatās, ka ar betonu bija nostiprināts arī bunkura jumts.

Objekts Nr. 38 Bunkuru noliktavas / munīcijas glabātuves (?). Pēdējais objekts sastāv no trim betona bunkuriem. Pēdējās celtnes ir taisnstūra formas. Pats betons tika satrombēts, objektu ārsienas ir gludas, kas liecinātu par to, ka celtņu ārējā daļā tika izmantoti dēļu veidņi. Celtņu iekšējā daļā būvniecības laikā tika izmantoti nelieli koku baļķi un laukakmeņi. Visas trīs celtnes atrodas blakus viena otrai. Spriežot pēc to izvietojuma un iekšējā izkārtojuma, izskatās, ka tās varēja būt munīcijas glabātuves.

Objekts Nr. 39 Bunkurs, celtne ir masīva un ir vislielākais ekspedīcijas laikā piefiksētais bunkurs. Celtne ir uzbūvēta, izmantojot reljefa nelīdzenumus, un ir iekomponēta nelielā gravā. Betons (salīdzinot ar citiem ekspedīcijas laikā piefiksētajiem objektiem) ir pietiekami labi satrombēts. Uz celtnes ārsienas ir redzami dēļu veidņu zīmes. Objekta stūros un iekšpusē var pamanīt izvirzījušos armatūru (salīdzinot ar citām ekspedīcijas laikā fiksētajām celtnēm, var secināt, ka bez objekta Nr.13 šajā celtnē būvniecības laikā tika izmantots lielākais armatūras daudzums), šā iemesla dēļ pēdējo objektu būtu jāatzīmē kā objektu no dzelzsbetona. Jumta konstrukcijā var redzēt švellerus. Objekta iekšpusē var pamanīt sienu balināšanas pēdas. Celtnes iekšpusē arī ir saglabājies Polijas armijas inventāra uzraksts “Wlasnosc Wojska Rozbierac Nie wolno” (numurs nav saredzams).  Pēdējais objekts ir iekļauts Kultūras mantojuma reģistrā (Unikālais objekta kods 31249). Kultūras mantojuma reģistrā norādīta informācija, ka bunkuram ir piecas šaušanas atveres, nav precīza, pēdējās ir identificējamas kā logi.

Objekts Nr. 40 Bunkurs, visa celtne ir uzbūvēta, izmantojot betonu. Spriežot pēc redzamajām šuvēm, celtnes jumta betonēšanas darbi notika astoņās kārtās. Celtnes jumta konstrukcijā arī var redzēt nelielu daudzumu armatūras. Betons ir sliktas kvalitātes un slikti satrombēts. Apsekošanas laikā tika pamanīts, ka celtnes jumta iekšējā daļa ir izgatavota, izmantojot 88.kājnieku divīzijas vienībās izgatavotos švellerus un betona blokus (uz blokiem ir iespiesti uzraksti “88.J.D.T.”, kā arī blakus ir sāniski pagriezti skaitļi “12” un “3”). Pēdējais objekts ir iekļauts Kultūras mantojuma reģistrā (Unikālais objekta kods 31258).

Objekts Nr. 41 Bunkurs, celtne ir uzbūvēta, izmantojot betonu un švellerus. Betons ir sliktas kvalitātes un slikti satrombēts. Spriežot pēc redzamajām šuvēm, celtnes jumta betonēšanas darbi notika aptuveni septiņās kārtās. Nav šaubu, ka šī celtne tika celta tajā pašā laikā kā arī objekts Nr. 40. Pēdējais objekts ir iekļauts Kultūras mantojuma reģistrā (Unikālais objekta kods 31257).

Objekts Nr. 42 Noliktava-ledus kambaris-ledusskapis (?). Ieeja celtnē ir izgatavota no betona, kas ir labas kvalitātes un labi satrombēts. Ieejas kreisajā pusē ir logs. No ieejas ir redzama slīpums, kas ved uz celtnes iekšpusi (it kā uz pagrabu). Ieejot ēkas iekšienē, var redzēt nobetonētās sienas (pašas ēkas plāns un apjomi nav līdz galam skaidri, tomēr var pateikt, ka celtne ir liela, iespējams, pēc saviem apjomiem pat vislielākā no visiem ekspedīcijas laikā piefiksētajiem objektiem). Sienās redzami logu atveres, ēkas jumts tika būvēts, izmantojot kokmateriālu-baļķus. 

Objekts Nr. 43  Bunkurs-slēptuve-noliktava (?). Celtne ir uzcelta no betona, spriežot pēc šuvēm, betonēšanas darbi tika izpildīti vairākās (ap desmit) kārtās. Celtnes ieejas augšējā daļa ir kāpņu formas.  Būvniecības laikā tika izmantoti arī laukakmeņi, daļa no sienās iemūrētajiem akmeņiem ir apskaldīti. Objekta iekšpusē ir viena telpa, logu vai kādu citu atvēru pie ieejas nav.

Objekts Nr. 44 Tualete (?). Celtne ir uzcelta no betona. Objekta iekšpusē ir divas telpas, kuras ir atdalītas ar vienu sienu ar eju. Ēkai nav betona jumta, izskatās, ka tas tika uztaisīts no baļķiem. Šis objekts atrodas pavisam blakus objektam Nr. 43.

Objekts Nr. 45 – Bunkurs (ar koka jumtu). Ēka ir uzcelta no betona, šuves sienās liecina par to, ka betonēšanas darbi tika izpildīti vairākās kārtās. Betons būvniecības laikā bija pietiekami labi satrombēts, izskatās, ka vismaz celtnes iekšpusē tika izmantoti koka dēļu veidņi. Objektam nav jumta, visdrīzāk tas tika uzbūvēts, izmantojot koku baļķus un zemes grunti.

Objekts Nr. 46  Bunkurs pārtikas noliktava (?). Celtne ir uzbūvēta no betona un tai ir betona jumts. Būvniecības laikā betons tika satrombēts diezgan slikti, izskatās, ka būvniecības sākumposmā trombēšana vispār netika veikta – sienās var ieraudzīt aptuveni četras laukakmeņu rindas, kuras savstarpēji ir savienotas ar betona slāņiem, savukārt uz šīs konstrukcijas jau tika uzcelta betona konstrukcija ar ievērojami mazāk laukakmeņu. Celtnes iekšpusē ir tikai viena aklā telpa.

Objekts Nr. 47 Bunkurs. Celtne ir uzcelta no betona. Pats betons ir labi satrombēts, celtnes sienas un jumts tika būvēti dažādās kārtās. Būvniecības laikā tika izmantota armatūra, jumta konstrukcijā tika izmantoti švelleri. Objekta sienas celtnes iekšpusē ir balinātas. Kā arī diezgan labi ir redzams saglabājies Polijas armijas inventāra uzraksts “2466 Wlasnosc Wojska Rozbierac Nie wolno”^[97].

---

[1] Formāli Vācijas impēriju veidoja dažādas mazākas karaļvalstis, hercogistes un citi formējumi, tāpēc armija sastāvēja no četrām armijām, kam bija sava atsevišķa numerācija un tradīcijas. Taču kara laikā armijas daļas darbojās kopā, armijas regulārās daļas bija viegli pārdislocējamas, neatkarīgi no to piederības. Tikmēr rezerves un citas kara laikā izveidotās armijas daļas vairāk bija saistītas ar to komplektēšanas vietām dabisku loģistikas iemeslu dēļ.

[2] Plašāk par Austrumprūsijas kultūru skat. TRABA, R. “Wschodnioprukość”.  Tożsamość regionalna i narodowa w kulturze politycznej Niemiec. Borussia, Olsztyn, 2007, s. 27-38.

[3] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben in 10 Bānden 1910-1923. Der Fűrst von Gudotischki. Pionier vor Riga und Besetzung der Ostseeinseln. Hamburg, 2014, S. 282.

[4] Kultūros paminklai, II t.

[5] ORLOV, V. Fortifikacija Pirmojo pasaulinio karo metais (1914 – 1918). In XX a. fortifikacija Lietuvoje. Kaunas, 2008, p. 7-46.

[6] “Zarasų operacija 1919 m.” (“Zarasu operācija 1919. g.”) režisors Valdas Rakutis, veidotāji Sauļus Novikas un Rita Bruževičiene. 

[7] Эрих Фридрих Вилгельм Людендорф. Мои воспоминания о войне 1914-18 годов. In: ЛЮДЕНДОРФ, Э. Ф. В.  Тотальная война, Москва, 2015 c. 115-439. 

[8] PEČIULIS, M. Pirmojo Pasaulinio karo veiksmai Lietuvos teritorijoje 1915 m. rugpjūčio pabaigoje – rugsėjo mėnesį. Karo archyvas, 2010, Nr. XXV, p. 29-97, 392-393.

[9] PLICKERT, H.  Das 2. Ermländische Infanterie Regiment Nr. 151. Erinerugsblätter deutscher Regimenter. Die Anteilnahme der Truppenteile der ehemaligen deutschen Armee am Weltkriege bearbaitet unter Benutzung der amtlichen Kriegstagebűcher. Truppenteile ehemaligenpreußischen Kontingents. Der Schriftfolge 263. Band: Infanterie regiment Nr. 151. Odenburg i. O./Berlin 1929. Prof. LIEBIKE. Das Fűsilier – Regiment Graf Roon (Ostpreußisches) Nr. 33 im Weltkriege 1914/1918. Deutche Tat im Welkrieg 1914/1918. Geschichten der Kämpfe deutschen Truppen. Bearbeitet auf Grund der amtlichen Unterlagen des Reichsarchivs und persönlicher Aufzeichnungen von Mitkämpfern. Band. 26. Verlag Bernard und Gaefe, Berlin, 1935.

[10] TRABA, R.  „Wschodniopruskość“.  Tożsamość regionalna i narodowa w kulturze politycznej Niemiec. Borussia, Olsztyn, 2007, s. 27-38.

[11] PLICKERT, H. Das 2. Ermländische … S. 166.

[12] PLICKERT. H. Das 2. Ermländische … S. 167.

[13] Lietuvas ģeogrāfijā šie ezeri tiek saukti par Austrumlietuvas ezeru areālu (lietuviešu “ežerynas”), Polijas un Vācijas – vienkārši par Lietuvas ezeru areālu, ieskaitot tajā Podlases vojevodistes reģionu.

[14] ПОДОРОЖНЫЙ, Н. Е.  Нарочская операция в марте 1916 г. Москва, 1938, с. 25-26.

[15] Bojāgājušo skaits ir atšķirīgs: Krievijas – no 20 000 līdz 110 000, vāciešu – gandrīz 20 000.

[16]Pieejams: https://de.wikipedia.org/wiki/Schlacht_am_Naratsch-See#Die_deutschen_Verteidiger. Skatīts 14.12.2021.

[17] Īpaši svarīga ir pozīciju shēma (Stellungs-Schema), kas ir ielikta virsltn. H. Trobsta grāmatas 260. lpp. TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 260.

[18] Prof. LIEBIKE. Das Fűsilier – Regiment Graf Roon (Ostpreußisches) Nr. 33 im Weltkriege 1914/1918. Deutche Tat im Welkrieg 1914/1918. Geschichten der Kämpfe deutschen Truppen. Bearbeitet auf Grund der amtlichen Unterlagen des Reichsarchivs und persönlicher Aufzeichnungen von Mitkämpfern. Band. 26. Verlag Bernard und Gaefe, Berlin 1935, S. 307-313.

[19] Операция Фаустшлаг https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9E%D0%BF%D0%B5%D1%80%D0%B0%D1%86%D0%B8%D1%8F_%D0%A4%D0%B0%D1%83%D1%81%D1%82%D1%88%D0%BB%D0%B0%D0%B3; ШИЛИНЬШ, Я. Что и почему нужно знать о переходе Латвии под власть Германии https://rus.lsm.lv/statja/kultura/istorija/chto-i-pochemu-nuzhno-znat-o-perehode-latvii-pod-vlast-germanii.a269642/. (Skatīts 19.12.2021.). 

[20] Freikorps (vācu  Freikorps, Freiwillige Korps) – Austrijas mantošanas un Septiņu gadu kara laikā izveidotās brīvprātīgo vienības, kas veidoti no dažāda veida un kvalitātes karavīriem mazā kara vajadzībām, bieži vien iedzīvotāju aizsardzībai. Napoleona karu perioda beigās Prūsijas armijas sastāvā izveidotajām brīvprātīgo vienībām bija raksturīgs augsts apziņas un nacionālās pašapziņas līmenis, Prūsijai pārejot no monarhistiskās uz nacionālās valsts koncepciju. Šī koncepcija tika izmantota veidojot Vācijas aizsardzību pēc Pirmā pasaules kara 1918.–1919. gadā.

[21] ORLOV, V. Fortifikacija … p. 7-12.

[22] Vorschriften fűr den Stellungskrieg fűr alle Waffen. Teil 1. Stellungsbau. Vom 20 Juni 1916. Herausgegeben vom Kriegsministerium. Berlin, 1916. Gedruckt in der Reichsdruckerei. Algemeines űber Stellungsbau, Nr. 6, S. 5.

[23] Vorschriften fűr den Stellungskrieg … . Algemeines űber Stellungsbau, Nr. 11-12, S. 7-8.

[24] Vorschriften fűr den Stellungskrieg … . Algemeines űber Stellungsbau, Nr. 13, S. 8-9.

[25] Vorschriften fűr den Stellungskrieg … . Einzelheiten des Stellungsbaues, Nr. 3-11, S. 15-18.

[26] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 90-94.

[27] CRON, H., ROGERS, D. Imperial German Army 1914-18: Organisation, Structure, Orders-of-Battle.  Helion & Company, 2006 [first published: 1937]., p. 52, 53, 80, 82.

[28] Vācu armijas dislokācija 1918. gada vasarā. Pieejams: https://homsk.com/begemot/fraykory-v-pribaltike-podvigi-proigravshih. (Skatīts 26.12.2021.). CRON, H., ROGERS, D. Imperial German Army 1914-18: Organisation, Structure, Orders-of-Battle.  Helion & Company, 2006 [first published: 1937]., p. 52-54, 65, 80, 82.

[29] PAWLY, R. The Kaiser’s Warlords– German Commanders of World War I. Osprey Publishing, 2003, p. 47-48.

[30] HILDEBRAND, K. F.,  ZWENG, C.  Die Ritter des Ordens Pour le Mérite des I. Weltkriegs. Band 1. Osnabrück 1999. S. 539-541. BRADLEY, D., WEGNER, G.  Stellenbesetzung der Deutschen Heere 1815–1939. Band 1: Die Höheren Kommandostellen 1815–1939. Osnabrück, 1990, S. 626.

[31] Armijas grupa (Armeegruppe) ir armijas līmeņa operatīvā vienība, kas savieno korpusus, divīzijas un armijas grupas pakļautības vienības un daļas, kas ir tieši pakļautas armijai vai Austrumu virspavēlniekam. Nejaukt ar vēlākajos laikos lietoto Armijas grupu nosaukumu, kas apvienoja vairākas armijas (Krievijas frontes ekvivalents).

[32]BRADLEY, D., WEGNER, G.  Stellenbesetzung der Deutschen Heere 1815–1939. Band 1: Die Höheren Kommandostellen 1815–1939. Osnabrück, 1990, S. 626. MÖLLER, H.  Die Geschichte der Ritter des Ordens „pour le merite“ im Weltkrieg 1914-1918. Band 2.  Berlin 1935, S. 491–492. Der Weltkrieg 1914-1918. Band VII. Berlin, 1931. S. 253. Pieejams: https://digi.landesbibliothek.at/viewer/image/AC01859826/273/.  Skatīts 29.12.2021. 

[33] Histories of Two Hundred and Fifty-One Divisions of the German Army Which Participated in the War (1914-1918). Chaumont, 1919, p. 59-61. Ruhmeshalle unserer Alten Armee. Berlin, 1927, S. 60, 86.

[34] ЛЮДЕНДОРФ, Э. Мои воспоминания о войне 1914-1918 гг. Москва, 2014, с. 127-128.  Histories of Two Hundred and Fifty-One Divisions of the German Army Which Participated in the War (1914-1918). Chaumont, 1919, p. 59-61.

[35]Ruhmeshalle unserer Alten Armee. Berlin, 1927, S. 73. Histories of Two Hundred and Fifty-One Divisions of the German Army Which Participated in the War (1914-1918). Chaumont, 1919, p. 59-61.

[36] Ruhmeshalle unserer Alten Armee. Berlin, 1927, S. 61, 90–91. Histories of Two Hundred and Fifty-One Divisions of the German Army Which Participated in the War (1914-1918). Chaumont, 1919, p. 83-85.

[37] Militārā vienība – tā ir operāciju vienība, kas veic neatkarīgas operatīvās funkcijas, nozīmējot armijas, korpusus un divīzijas.

[38] Par daļām sauc organizatoriskās vienības – brigādes, pulkus un tiem līdzvērtīgās vienības, kas darbojas vienības sastāvā, bet kurām ir sava pastāvīgā organizācija, administrācija, loģistika, miera laikā parasti dzīvo atsevišķās apmetnēs. Mūsdienās šādas funkcijas tiek piešķirtas bataljoniem.

[39] Par apakšvienībām sauktajām daļām piešķir mazākas taktiskās vienības, kas veic uzticētos uzdevumus.

[40] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 193.

[41] Ruhmeshalle unserer Alten Armee. Berlin, 1927, S. 72, 149.

[42] Histories of Two Hundred and Fifty-One Divisions of the German Army Which Participated in the War (1914-1918). Chaumont, 1919, p. 531-533.

[43] Ruhmeshalle unserer Alten Armee. Berlin, 1927, S. 72, 149. Histories of Two Hundred and Fifty-One Divisions of the German Army Which Participated in the War (1914-1918). Chaumont, 1919, p. 531-533.

[44] Fanenjunkers (vācu Fahnenjunker) – kadets, militārās skolas students, pielīdzināts seržanta pakāpei tā laika armijā (poļu Podchrąży).

[45] Japānas sauszemes armija izsekoja, vai, varētu teikt, kopēja Vācijas militāro sistēmu, tāpēc varēja novērtēt, kā atsevišķas nostājas vai lēmumi attaisnojas praktiski.

[46] Lotringā esošais vāciešiem piederošais Meco cietoksnis tajā laikā bija viens no lielākajiem un vislabāk aprīkotajiem cietokšņiem pasaulē, kas klāja stratēģisko koridoru Ardēnu kalnos.

[47] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 114.

[48] HILDEBRAND, K. F.,  ZWENG, C.  Die Ritter des Ordens Pour le Mérite des I. Weltkriegs. Band 1. Osnabrück 1999. S. 410-411. Militär-Wochenblatt. Nr. 31 vom 3. März 1914, S. 637.

[49] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 118-119.

[50] Histories of Two Hundred and Fifty-One Divisions of the German Army Which Participated in the War (1914-1918). Chaumont, 1919, p. 531-533. 

[51] Histories of Two Hundred and Fifty-One Divisions of the German Army Which Participated in the War (1914-1918). Chaumont, 1919, p. 565-568.

[52] TRÖBST H. Ein Soldatenleben in 10 Bānden 1910-1923. Der Fűrst von Gudotischki. Pionier vor Riga und Besetzung der Ostseeinseln. B. 5. Hamburg, 2014, S. 16.

[53] TRÖBST H. Ein Soldatenleben… S. 278.

[54] PLICKERT, H. Das 2. Ermländische … S. 169-171.

[55] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 81-83.

[56] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 123-124.

[57] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 149.

[58] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 279-281.

[59] Vorschriften fűr den Stellungskrieg fűr alle Waffen. Teil 1. Stellungsbau. Vom 20 Juni 1916. Herausgegeben vom Kriegsministerium. Berlin, 1916. Gedruckt in der Reichsdruckerei, S. 3-4.

[60] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 64.

[61] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 27.

[62] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 139-141.

[63] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 141-142

[64] PLICKERT, H.  Das 2. Ermländische … S. 174-175.

[65] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 153-154.

[66] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 168-170.

[67] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 177.

[68] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 181.

[69] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 184-185.

[70] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 192-193

[71] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 217.

[72] 16.06.1916. vecākā Austrumu komandiera Hindenburga pavēle ​​Nr. 6958, kas publicēts TRÖBST, H. Ein Soldatenleben … s. 210-212.

[73] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 212-213.

[74] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 215-216.

[75] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 215-216.

[76] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 259-260.

[77] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 274-275.

[78] 30.08.1916. 10. armijas III. nodaļas slepenā pavēle ​​Nr. 12938. Publicēts Tröbst H. Ein Soldatenleben … s. 285-286.

[79] 09.02.1917. Kara ministrijas Nr. 668/17. Publicēts TRÖBST, H. Ein Soldatenleben … S. 287.

[80] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 287.

[81] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 290-291.

[82] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 293.

[83] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 294.

[84] TRÖBST, H. Ein Soldatenleben… S. 297-298.

[85] Pieejams: http://www.kurland-kessel.de/friedhof/lettland-friedhoefe-wk1.pdf. Skatīts 09.10.2020.

[86] Kanonieris (artilērists).

[87] Šoferis.

[88] Tröbst H. Ein Soldatenleben… s. 179.

[89] Pieejams: https://en.wikipedia.org/wiki/Fokker_D.II. Skatīts 21.12.2021.

[90] Pieejams: http://www.krastotyra.zvb.lt/lt/kulturos_paminklai/kapines/pirmojo_pasaulinio_karo_vokieciu_kariu_kapines_bartkiskes_kaime.html. Skatīts 09.10.2020.

[91] Saīsinājuma nozīme – “88 Infantry Division”. Šķiet, ka šie bloki tika izmantoti bunkuru celtniecībā un ierakumu bruģēšanai. Par bloku ražošanu 1915.-1916. gada ziemā 77. rezerves divīzijas depo sk. Tröbst H. Ein Soldatenleben … s.

[92]  Skatīt pielikumu: 5. Kartes, kuras norāda Latvijas-Polijas robežu stāvokļa situāciju starpkaru laikaposmā.   

[93] Krievu “ДОТ”.

[94] Viena stipri sadrupusi burta daļa, kas vēl ir redzama pirms saglabājušās uzraksta daļas, varētu būt “L”, “B” vai “D”.

[95] Pēc Vladimira Orlova teiktā, “Pētāmajā frontes posmā aktīvās būves tikpat kā nebija vai arī tās nav saglabājušās. Vienīgais izņēmums ir artilērijas baterija diviem lielgabaliem, kas atrodas nedaudz uz rietumiem no Šaķu ezera. Visas pārējās būves ir pasīvas – tās ir nojumes, noliktavas, nelieli novērošanas vai komandpunkti. “ORLOV, V. V. Fortifikacija Pirmojo pasaulinio karo metais (1914-1918). In XX a. fortifikacija Lietuvoje. Kaunas, 2008, p. 43. 29.07.2020. veiktie lauka pētījumi pierādījuši, ka artilērijas baterija diviem lielgabaliem nav vienīgais aktīvais fortifikācijas objekts, kas ir saglabājies Lietuvas teritorijā (Zarasu rajonā 88. kājnieku divīzijas aizsardzības posmā). 

[96] Pēc Валер Міцкевіч domām, šie objekti varēja pildīt artilērijas pozīciju funkciju.

[97] Bunkurs Nr. 20 Ilgstošā uguns punkts apzīmēts ar Polijas armijas inventāra numuru 2489. (Tātad atšķirība 23 gab. starpība). Attālums starp šiem objektiem ir 8,76 km. Tātad starp šiem objektiem vajadzētu būt vēl 23 Polijas armijas inventarizētiem bunkuriem.  Viena no šīm ēkām ir Objekts Nr. 39, bet tā inventāra numurs nav saglabājies. (Kopumā ekspedīcijas laikā tika fiksēti trīs bunkuri ar Polijas armijas inventarizācijas numuriem – Objekts Nr.20 (numurs 2489), Objekts Nr.39 (numurs nav saglabājies, bet uzraksts poļu valodā “Wlasnosc Wojska Rozbierac Nie wolno” ir pieejams), Objekts Nr.47 (numurs 2466).